Pēdējā laikā novērojama dīvaina tendence krāsotās brunetes dzīvē - viņa izmisīgi cenšas atbrīvoties no cilvēkiem. Pat neapzināti rīkojas tā, lai cilvēki necenstos viņu satikt, lai ieturētu distanci, lai liktu mierā, lai viņa pati varētu izvēlēties, ar ko pavadīt laiku. Atliek tikai izdzēst vienu numuru, un vēlamais nekļūst par reālo. Reizēm, lai sajustos vajadzīga, viņa aizsūta īsziņu kādam no bijušajiem mīļākajiem. Tomēr skumjākais ir tas, ka patiesībā ir ļoti maz cilvēku, kuriem viņa varētu būt vajadzīga. Varbūt tādēļ viņa ierodas uz pasākumiem ar nokavēšanos un vienmēr dodas prom ātrāk. Varbūt tādēļ viņa izdevīgos mirkļos pazūd grāmatās. Varbūt tādēļ viņa raud mašīnā. Varbūt tādēļ viņa dienās guļ, bet naktīs gaida mīlestību. Viņai liekas, ka vienatnē būt ir ērtāk. Es laikam pamazām esmu sākusi piekrist.