"Tu esi vislabākā!" viņš teica un iedeva man buču uz vaiga. Protams, ka es esmu vislabākā. Tur nav divu domu. Esmu vislabākā draudzenes draudzene. Meiteņu puiši ir sajūsmā, kad ar mani iepazīstas. Droši vien tādēļ, ka es viņus interesēju tīri intelektuālā līmenī - nu, lai var parunāties tā forši. Un visi ir laimīgi, jo arī es izvairos no vairāk kā platoniska kontakta ar draudzeņu vīriešiem. Tikai nekad neesmu sapratusi, kur draudzenes iepazīstas ar saviem foršiņajiem večiem. Manējie visi kā viens ir apzīmējami tikai ar vārdu "dīvains". Es jau labprāt kaut ko mainītu šajā sakarā, bet droši vien karma tāda.

Izrādās esmu no tām sievietītēm, kuras baidās novecot. Nu, lai nekad nav jādzird: "Someone younger." Tad nu tikko es par to iedomājos, piezvanīja Ģirtiņš, lai pavēstītu, ka sievietes ar gadiem nezaudē savu skaistumu. Es, protams, gribēju, lai kāds man piezvana un novēl saldu miegu, bet Ģirtiņš šajā sarakstā vairs nav. Tas viss droši vien pakārtots principam - when you ignore me, you get my respect, when you turn to hug me, I like you less. Nesaprotu, kādēļ nav iespējams izbaudīt cilvēku tad, kad viņš ir līdzās. Kam nepieciešamas muļķīgās spēlītes ar sava ego apmierināšanu? Tu man patīc - satiekamies! Kas tur sarežģīts? Pie tam lielākajam vairumam ir dota arī iespēja runāt un pateikt "jā" vai "nē". Jo neziņa iznīcina. Cilvēki tiešām ir pārstājuši veidot attiecības. Viņi tikai ļaujās straumei ar cerību - nu, gan jau kaut kā.

Katru reizi, kad iemīlos, cenšos domāt par to anekdoti:

Ir vīrietis, kas dzīvo piecstāvu daudzdzīvokļu namā, pirmajā stāvā. Ir sieviete, kas dzīvo tajā pašā namā piektajā stāvā. Viņš ir viņu pamanījis, bet ne reizi tā arī nav runājušies. Kādu dienu vīrietim sabojājas gludeklis un viņš nolemj doties pie piektā stāva kaimiņienes aizņemties to. Viņš kāpj pa trepēm augšā un domā: "Nu, jā. Aiziešu tagad pie viņas un piezvanīšu pie durvīm. Nu, jā. Un viņa droši vien atvērs un aicinās iekšā. Nu, jā. Un tad droši vien piedāvās arī kafiju. Nu, jā. Un tad mēs apsēdīsimes blakus un es tā kā uzlikšu roku viņai uz ceļa. Nu, jā. Un ja viņai patiks, es uzlikšu roku viņai uz krūtīm. Nu, jā. Un ja viņai arī tas patiks, es viņu noskūpstīšu. Nu, jā, un ja viņai patiks, mēs tā kā mīlēsimies. Nu, jā, un ja nu viņa nelieto kontracepciju un es beidzu viņā, viņa paliks stāvoklī. Nu, jā. Un tad man viņa būs jāprec. Nu, jā. Un tad mēs apprecēsimies un viņa piedzemdēs vēl baru ar bērniem. Nu, jā. Un tad viņa man neļaus ar večiem dzert viskiju un spēlēt kārtis..." Šādi domādams vīrietis nonāk līdz piektajam stāvam, piezvana pie durvīm un, kad tās atverās, iebļaujas:
- Ej ka tu dirst ar visu savu gludekli!

Palīdz. Tiešām palīdz.