Katru reizi, kad iemīlos, cenšos domāt par to anekdoti:

Ir vīrietis, kas dzīvo piecstāvu daudzdzīvokļu namā, pirmajā stāvā. Ir sieviete, kas dzīvo tajā pašā namā piektajā stāvā. Viņš ir viņu pamanījis, bet ne reizi tā arī nav runājušies. Kādu dienu vīrietim sabojājas gludeklis un viņš nolemj doties pie piektā stāva kaimiņienes aizņemties to. Viņš kāpj pa trepēm augšā un domā: "Nu, jā. Aiziešu tagad pie viņas un piezvanīšu pie durvīm. Nu, jā. Un viņa droši vien atvērs un aicinās iekšā. Nu, jā. Un tad droši vien piedāvās arī kafiju. Nu, jā. Un tad mēs apsēdīsimes blakus un es tā kā uzlikšu roku viņai uz ceļa. Nu, jā. Un ja viņai patiks, es uzlikšu roku viņai uz krūtīm. Nu, jā. Un ja viņai arī tas patiks, es viņu noskūpstīšu. Nu, jā, un ja viņai patiks, mēs tā kā mīlēsimies. Nu, jā, un ja nu viņa nelieto kontracepciju un es beidzu viņā, viņa paliks stāvoklī. Nu, jā. Un tad man viņa būs jāprec. Nu, jā. Un tad mēs apprecēsimies un viņa piedzemdēs vēl baru ar bērniem. Nu, jā. Un tad viņa man neļaus ar večiem dzert viskiju un spēlēt kārtis..." Šādi domādams vīrietis nonāk līdz piektajam stāvam, piezvana pie durvīm un, kad tās atverās, iebļaujas:
- Ej ka tu dirst ar visu savu gludekli!

Palīdz. Tiešām palīdz.