Vakarnakt viņš atveda cukura paciņu un aizbrauca. Tā vienkārši. "Man rīt agri jāceļas, bla bla bla," viņš teica. Un izskatījās vēl joprojām kā no modes žurnāla vāka nolaizīts.

Mani dzer milzu malkiem. Nav iespējams pretoties pastāvošajai kārtībai. Esmu viena kā sarkanais sienas pulkstenis. "Ej ellē!" gribās spiegt, bet spēju tikai ievilkt elpu un uzvilkt augstpapēžu zābakus. Salauzu slēģi. Sirds kļuvusi par caurstaigājamu telpu, kur vieni nāk un citi iet. Ja šādi turpināšu, aizrīšos pati ar sevi.