Nu, ko, mīļie. Tikko gandrīz 5h no vietas dīdīju pakaļu gar nogribējušos tēviņu gurniem. Tā teikt, aizvedām somu puisis paskatīties, kā jaunatne Rīgā izklaidējas. Viņš bija sajūsmā: "Cik te daudz skaistu cilvēku!" Bet es ne ar vienu pat nepabučojos. Riktīgi izvēlīga esmu palikusi.

Diemžēl, pagaidām esmu sastapusi tikai vienu vienīgu jaunēkli, kurš spētu piepildīt VISAS manas vēlmes un cerības. Ai, bet viņš ir tālu prom, tālu nekurienē, tālu svešos apskāvienos. Tāda, lūk, tā сука любовь. Tāpat pēc tam sāpēs. Varbūt, lai labāk pasāp jau tagad?

Atcerējos šī rīta/dienas sapni.

Fakinā Eiropas Savienība bija nolēmusi, ka, nafig, Latvijai nevajag skaistu jūrmalu, ka visa piekraste jāappludina. Mēs gājām protestēt, t.i. braucām ar manu mašīnu. Tad bijušais klasesbiedrs man atzinās, ka viņam vienmēr bijušas kaut kādas mistiskas jūtas pret mani. Par to es viņam vai nu iekodu ausī, vai nu nolaizīju vaigu (neatceros precīzi). Beigās mūsu protestus neviens neņēma vērā, un es biju galīgi noraudājusies, ka man atņēma manas skaistās dzimtenes skaisto jūras piekrasti. Tad vēl viena mašīnas riepa izrādījas tukša.

No kurienes tādas muļķības man rodas?