Visu (nu, gandrīz) uzposu un sakārtoju. Uznāca "radošā" iedvesma un ķeros klāt dekoratīvajiem elementiem. Kad izvācu tos sūdiņus, kuri jau sen bija nokaitinājuši, izrādījās, ka nekā tāda, ko, nu, varētu rādīt nemaz daudz nav. Mana "mākslinieciskā" būtība izpaužas tikai nekārtībā. Nekas. Rīt atnāks vieni meistari, tad nākamie, tad man atkal uz ilgāku laiku būs iespēja dzīvot telpā, kur grāmatas kā vergi ir pie kājām, kur virmo multi augļu tabakas dūmi un skan prieka himnas. Bet, ja nopietni, plānoju nedēļas laikā ķerties arī pie logiem, kuri jau sen gaida savu spožuma mirkli. Vēl ir jāmazgā arī grīdas. Ko tik es neizdomāju, lai nevajadzētu mācīties. Nē, nu, ASV vēsturi - tas nu tā kā būtu jāzin, tā teikt, ķeksītim, un šķietami nebeidzamā renesanse arī. Tad vēl politika, vara, valsts, satversme, jā, un Āzijas valstis ar galvaspilsētām. Jāpiestrādā arī pie "profesionālā poligona"... Ai, vispār jāmācās. Trešdien varētu atpūsties. Un piektdien.

Nu, tagad, kad esmu apmierināta ar sevi un padarīto darbu, var ķerties pie ASV vēstures. Dubļi, mani dubļi, man jau likās aizdomīgi, ka visu laiku bija izdevies laicīgi iet gulēt.

diena:

pirmdiena, 03. oktobris 2005.

Šis ir tavs individuālais dienas horoskops (prognoze diezgan precīza), tādēļ ir ļoti svarīgi, lai tavs dzimšanas datums anketā būtu precīzs. Horoskops analizē galvenos dienas parametrus.

ģimene		labi
draudzība		slikti
mīlestība		parasti
sekss		parasti
veselība		parasti
darbs		slikti
nauda		parasti
jaunrade		katastrofa
veiksme		labi

Sēdēja bariņš franču filosofu bārā un sprieda par dzīvi. "Vot, būtu forši valsti uztaisīt. Nu, tādu, kur nevienam nekas nav jādara, naudas netrūkst, ir daudz sieviešu un laba vīna, ar tādu pilnībā demokrātisku sabiedrību." Un tad tapa Amerikas Savienotās Valstis.

Šitas man arī patīk:
"Nacionālajā mitoloģijās, kas radās jaunās valsts sākuma gados, Amerika tika tēlota kā "mirdzoša pilsēta kalna galā" un "jaunā Jeruzaleme" - jauns politisks formējums, kas bija daudz progresīvāks par "veco", korumpēto un savstarpējos karos iestigušo Eiropu. Balstoties uz sādām idejām, tika radīts arī prezidenta Dž. Vašingtona ārpolitikas testaments nākamajiem amerikāņu politiķiem. To viņš ietvēra savā runā, atstājot prezidenta amatu 1796. gadā, un tā būība bija ieteikums amerikāņiem neiesaistīties Eiropas karos un strīdos."

(Āzija gan tur nav pieminēta.)

Sēdējām un filosofējām par kustību. Pēkšņi kāds atcerējās par saules aptumsumu. Viens izvilka disketi, un visi piecēlās un pa vienam sāka skatīties saules aptumsumu. Patīk man sava skola. Ļoti, ļoti.

Kā Tu mani sauc? Nu, vai Tu zini manu vārdu? Kā tu mani sauc, ja iedomājies par mani? Kā tu mani nosauc, kad lamājies? Kāds ir mans vārds, kad Tu stāsti par mani citiem? Zem kāda segvārda esi saglabājies manu numuru mobīlajā telefonā? Es taču to nezinu! Un nekad neesmu uzdrošinājusies paprasīt.


Poll #8137 Identitāte
Open to: All, results viewable to: None

Kā Tu mani sauc?

Mamma man noskatīja brūtgānus. Aizbrauca svētdien uz Siguldu un nocopēja man kavalierus. Ai, bet vai tad man viņus vajag? Tie, kuru priekšā es kūstu, nemaz neskrietu pie manas mātes un nelūgtos, lai viņus nofotogrāfē. Puika droši vien ir patizls un nenopietns. Pat ja es tiešām būtu noilgojusies pēc tādiem, šaubos, vai ļautu mātei viņus man meklēt. Mums tomēr gaumes, nu, maigi sakot, nesakrīt.

Bet tagad mamma apvainojās, jo es nolēmu atbrīvoties no mīkstajiem plīša zvēriņiem, kuri man vairs ne ar ko mīļu vai atcerēšanās vērtu neasocējas. Negribu vienkārši. Par daudz rozā bērnības. Patiesībā viņa apvainojās, jo es kļūstu pieaugusi. Atradusi gan par ko apvainoties! Ja viņa raudātu vai skumtu, es saprastu, bet apvainoties gan tur nav par ko. Nu, nav! Tad man vajadzētu apvainoties arī par to, ka viņa par mani aizmirst tādos pasākumos, kā, piemēram, pirtis un ekskursijas. Pat vienkāršās mājas viesībās, kad atnāk tikai kādi 3 cilvēki, viņa aizmirst, ka es lūdzu tēju vai, piemēram, dakšiņu vai glāzi. Nu, viņa aizmirst. Viņai tas neliekas svarīgi. Un tad viņa smejas, ka es apvainojos par tādiem sīkumiem. Bet tie nav sīkumi. Kas gan var būt vēl briesmīgāks par to, ka par sabiedrības neatzītu un nemīlētu bērnu aizmirst viņa paša māte? Un tagad man ir bērnības trauma. Es izaugšu liela un nespēšu audzināt meitu, jo līdzināšos savai mātei.

Vienā nejaukā dienā es sapratu, ka mana māte neprot mīlēt. Arī to viņa droši vien ir aizmirsusi. Bet, nē, viņai nav skleroze. Viņai vienkārši tas viss nemaz neliekas tik svarīgi.

Tikko uz mitrā vaiga nolaidās maziņš, maziņš zirneklītis. Tik maziņš, ka pat grūti pateikt, ka tas ir zirneklītis.

Kamēr pirku savu ikmēneša hormonu devu, aptiekāre man piedāvāja pasūtīt Aptiekas Karti. Es pajautāju, cik maksā. Viņa teica, ka neko nemaksā, ka es jau ar saviem LS 7,90 par visu samaksāju. Nu, ja jau "par velti", tad jāņem. Tagad man būs zaļa Aptiekas Karte ar trīslapiņu āboliņu virsū. Labi gan, ka "aptieka" pārsaucās par "karmabanda". Citādi būtu diezgan jocīgi par Aptiekas Karti saņemt atlaides hormonālajiem plāksteriem.