Es tikai gribēju nedaudz
par iemīlēšanos uzrakstīt
par tādiem vakariem
par tiem sasodītajiem ziemas rītiem
mājas darbiem padarītiem
un klusiem čukstiem
tējas krūzītēm un šampanieti
jā. un sapņiem, sapņiem arī.

bang, bang, my baby shot me down

vēl par sestdienām un straumēm
un iemīlēšanos vēlreiz

nu, par to iemīlēšanos tā vairāk gribu uzrakstīt
ak, piedod, bet skaisti, skaisti tas ir.

...

Es jautāju trīs laumiņām
kā izzīst no pirksta
kādu no laimes kārpiņām

Pirmā teica bargi tā:
sēdi, klusē un gaidi
viss pāries tukšumā

Otrā mirkli pasmīnēja:
nekavē, bet pretī skrien
ja tev sirds liek vien

Trešai acīs spīdēja,
bez vārdiem visu saprata,
tikai galvu viegli pamāja.

Pateicos laumām par mācībām
un devos tālāk
pretī kaislībām.

Noklausījos kādu svarīgu telefonsarunu. Sēdēju uz brūna ādas dīvāna, rokas klēpī salikusi, un tizli smaidīju. Runātājs arī smaidīja. Kāds tur augšā mani vienkārši dievina. Bet es taču neesmu ne svēta, ne šķīsta - grēcīgā parastā. Par visām dāvanām centīšos atmaksāt, vai vismaz kādam līdzīgi palīdzēt. Gandrīz kā filmā Pay It Forward, tikai ne tik dramatiski.

Jā. God gave me everything I want. Un kā iza saka: "Vajag tikai ļaut vēlmei piepildīties."

Vakarnakt saostījāmies krāsu, un man pus-pa-jokam izdevās piepildīt vēl kādu sapnīti. Jau sen, sen esmu vēlējusies būt tik pat kruta, kā tie ielu gari, kas apraksta sienas. Tad nu, ļāvos vandālismam arī es. Bet arī šai rīcībai ir ļoti nozīmīgs attaisnojums - mana dvēsele vēlas, lai tik svarīgas lietas viņai atgādinātu katru mīļu brīdi. "Man nav laika - man ir jādzīvo" ar zelta krāsu. Manuprāt, izdevās.

Bet vispār ir ļoti, ļoti labi.

Labi mazā,
es dodos karā
laimi rakt,
ienaidniekam naudu zagt.

Labi mazā,
pametīšu tevi Dieva varā,
ātri un bez sāpēm
kā pienākas labām mātēm.

Labi mazā,
mana dziesma jau galā -
vēl ejams gabals garš,
sen sācies prieka karš.

Mamma negrib mani laist uz Parīzi, jo, redz, tur lielajā. ļaunajā Eiropā ir plūdi un citas dabas katastrofas (jācer, ka viņa šovakar neskatīsies ziņas). Un vēl viņa saka, ka man jāmācās politologos vai juristos Rīgā, ka te man būs dzīvoklis, mašīna un viss, ko vēlos. Jā, bet mamma jau nav bijusi Parīzē. Mamma arī nelasa grāmatas vai avīzes, vai žurnālus, mammai nepatīk arī mani mati un tas, ko es velku. Mani draugi un draudzenes arī viņai parasti nepatīk. Viņai nepatīk, ka es lienu PZ, RAPC un visur citur. Viņai nepatīk mani padomi un ierosinājumi. Viņai nepatīk arī mani dzejoļi (izņemot tos, ko rakstīju 5. klasē). Vispār reizēm liekas, ka mamma mani nemīl, bet, nē, mīl. Ļoti, ļoti mīl, tādēļ arī negrib laist uz Parīzi.