Noklausījos kādu svarīgu telefonsarunu. Sēdēju uz brūna ādas dīvāna, rokas klēpī salikusi, un tizli smaidīju. Runātājs arī smaidīja. Kāds tur augšā mani vienkārši dievina. Bet es taču neesmu ne svēta, ne šķīsta - grēcīgā parastā. Par visām dāvanām centīšos atmaksāt, vai vismaz kādam līdzīgi palīdzēt. Gandrīz kā filmā Pay It Forward, tikai ne tik dramatiski.

Jā. God gave me everything I want. Un kā iza saka: "Vajag tikai ļaut vēlmei piepildīties."

Vakarnakt saostījāmies krāsu, un man pus-pa-jokam izdevās piepildīt vēl kādu sapnīti. Jau sen, sen esmu vēlējusies būt tik pat kruta, kā tie ielu gari, kas apraksta sienas. Tad nu, ļāvos vandālismam arī es. Bet arī šai rīcībai ir ļoti nozīmīgs attaisnojums - mana dvēsele vēlas, lai tik svarīgas lietas viņai atgādinātu katru mīļu brīdi. "Man nav laika - man ir jādzīvo" ar zelta krāsu. Manuprāt, izdevās.

Bet vispār ir ļoti, ļoti labi.