Šodien, braucot uz jūru, uzvilku džinsa jaciņu. Meklēju šķiltavas un sataustīju kaut ko čaukstošu - atradu kabatā prezervatīvu. Nespēju atcerēties, kāpēc tas atradās kabatā un ko tas tur tik ilgi darija. Vai tā būtu zīme, ka man nepieciešams sekss vai jaunas lupatas?

Kā gan man gribētos
uzrakstīt dzejoli vasarai,
Parīzei, rudenim un tavai asarai.

Dienās bez tevis es elpoju lēnāk,
čuksti skan klusāk,
debesīs mākoņi slīd zemāk.

Kaprīza kā tabaka pīpē
necenstos būt vairs nekad,
mēs klusētu kopā tāpat.

Saburzīt līnijas uz tapešu sienām
(un varbūt rūtiņas uz svārkiem)
atļautu tikai tev vienam.

Nosusini gurdos vaigus,
nāc prieku kausiem smelt,
manus gurnus maigus tvert.

Pajaat picas. Man ir jauna darba vieta.

Zem zemes apraku dziesmu,
ne mirkli neskumstot,
par veeju un tavu acu liesmu.

Aizmirsu, kas palika kopinjaa -
tava sirds vai vaards;
izdzisa meldinjsh atminjaa.