Kas gan var būt burvīgāk par pēcpusdienu vienai pie auto stūres? Ak, fantastiski!

Aizvedu instruktoram (nu jau bijušajam) brendija pudeli - par labiem darbiem, tā teikt. Palielījos, ka atbraucu viena pati. Viņa acīs iemirdzējās prieks un lepnums. Tad aizbraucu nopirkt tabaciņu ūdenspīpei, aliņus vakaram un uztaisīt manikīriņu. Eleganti. Nevaru nociesties, kad beidzot pati tikšu pie savas mašīnas. Manuprāt, brālīša auto ir ērtāk vadāms nekā tēva auto. Pie tam brālīša mašīnai ir īpaša aura - visu laiku gribās spiest akseleratora pedāli grīdā! Bet neuztraucieties - visi dzīvi, sveiki un veseli. Brīžiem liekas, ka es būtu piedzimusi mašīna (vai vismaz taisīta tajā). Lai gan droši vien esmu vienkārši atsitusies mātē.