( Kārtējais sajūsmas izsauciens par Bolivudu )

Pārlapojot Tagori atradu atbildi uz sevi interesējošo jautājumu par indiešu kājusprādzēm.

Katrā kultūrā ir kaut kāds nebūt sīkums, kas sievietei piešķir īpašu skaistumu.
Āfrikāņiem - tie riņķi ap kaklu un tuneļi lūpā apakštasītes lielumā.
Japāņiem atkailināts skausts.
Latviešiem augstas pieres (ar vainadziņiem rotātas).
Un lūk, indiešiem ir kājusprādžu šķindoņa. Sākotnēji gan tā bija kā portatīvā signalizācija, lai vīrs dzird, kur blandās viņa sievietes.

Pats Tagore:

Cik bezprātīga gan cilvēka sirds! Tā neatzīst savus maldus, ar mokām tā pakļaujas loģikas likumiem un, neņemdama vērā svarīgus pierādījumus, visiem spēkiem cenšas saglabāt maldīgu cerību. Taču pienāk brīdis, kad arī šī cerība, iztukšojusi dvēseli un pārvērtusi pelnos sirdi, mūs pamet. Apziņa atgriežas, bet sirds baidās no jauna kļūdīties.

Un vakarnakt es skatījos Devdas un turpmāk, šķiet, aizstāšu amerikāņu grāvējus ar bolivudas ziepenēm. Tās banālās komēdijas es nespēju izturēt jau no amerikāņu pīrāga laikiem (un, skatīsimies patiesībai acīs, tās kļūst arvien briesmīgākas un briesmīgākas), klasiskās ūberfilmas, piemēram, pasauļu karš manī izraisīja vien lielas žāvas un pus filmā es atslēdzos, bet visus karību jūras pirātus es klausījos mūziku un prātoju, vai tur gadienā onkulis Zimmers nav pielicis savu roku (izrādījās, ka bija gan)

Turklāt bolivudai ir labāki operātori, scenogrāfi, režisori, vai kas nu atbild par to kādos rakursos/veidos tiek filmēts.

( un viņiem ir Aishwarya Rai )

Otrā ideja mani piemeklēja krietni vēlāk, kad paklājiņš bija salocīt un istaba izkvēpināta pārmaiņus ar asinszāli (nez kāpēc gan, jo tas ir pret nešķīstiem gariem) un sandalkoka smirdkociņu, un ieslēgta piemērota indiešu mūzika, kas pēdējā laikā ir ļoti pielipusi.

Kāpēc gan man neapgūt Vijas Vētras mākslu?
Tāda ideja vispār man ir jau no bērnības, jo Indija un Grieķija bija apsēstība numur viens.
Sirtaki (pat trīs veidus) es jau māku.
Turklāt indiešu dejas nav nekādas vēderdejas, kas balstītas uz diezgan primitīvu miesas iekustināšanu un bezmērķīgu plivināšanos. (iespējams, te tagad izpaužas mana griezsirdība, jo, kā zināms, vēdera man nav - pagfaidām) Indiešu dejas savukārt ir vairāk orientētas uz kustību koordināciju un līdzsvaru. Nu, jā, arī uz vaikstīšanos un acu zibināšanu.
Turklāt dejo ar plikām kājām! (Ciest nevaru kurpes)
Un "Speciālie vingrinājumi, kuri vienlaicīgi ir dejas elementi, palīdz novērst skoliozi." Varētu likvidēt skolas somas laika negatīvās sekas.
Pagaidām nopirkšu otru grabošo kājassprādzi, šoreiz tādu, kas neķeras sari apakšsvārkos un pastudēšu uzpopsotās bolivudas dejas.

Visa tā tautastērpu padarīšana ir ārkārtīgi dīvaina.
Nu neviens etnogrāfs man neiestāstīs, ka sendienās sievietes bez ierunām, vienā novadā, ir staigājušas vienādās drēbēs! Tas ir neiespējami.

Par piemēru var ņemt kaut vai indiešu sari, apmēram vienāds, bet materiāli, raksti un rotas ko vilka tam klāt maksimāli atšķīrās. Un atsevišķi, ar reģioniem saistītie, nosaukumi - tādi kā benarasi sari, liecināja tikai par kvalitāti, nevis uzreiz iztēlē uzbur vienu konkrētu sari izskatu, kā tas ir, piemēram, kad piesauc Nīcas vai Bārtas tautastērpu.

Likumsakarīgi - gribu sari!

Vai sanskritā raksta no kreisās uz labo, tā pat kā to daram mēs (normālie), vai no labās uz kreiso?

Tas gan ir retorisks jautājums, jo pacentos atbildi atrast, ne bez sarežģījumiem, protams, jo to novirzienu ir dikti daudz. Devangarī (देवनागरी) - tas ir tas vispopulārākais raksts, tiek rakstīts no kreisās uz labo.
BET!
Brāhmī skripts, kas ir vissenākā sastopamā sanskrita rakstība, tiek rakstīts no labās uz kreiso.

Nē, es neesmu pēkšņi metusies no kriminoloģijas uz filoloģiju.
Reizēm vienkārši pārņem tāda sajūta, ka tas viss ir tik šausmīgi pazīstams.

Nemaz nerunājot par ksenoglosiju.
Skatījos kaut kādu nenozīmīgu filmu, kur svešo valodu subtitri bija tikai itāliski, un vienā brīdī meitene sāka runāt ļoti pazīstamā valodā tikai ar drausmīgu akcentu. Un tas viss sākās ar jauku vārdu namastey, īstenībā vienīgo kura nozīme man ir zināma (jau bija zināma, es vienkārši zināju ko tas vārds nozīmē), bet tā pat sapratu, ka meitene pērkons laikā ir ielīdusi alā pārrakstīt kaut kādus svētos papīrus. Bet nav svarīga šī ž kategorijas filma, svarīgi ir tas, ka es sapratu par ko runā un kādā valodā runā.

Jā un runājot par rakstības pusēm, pavisam dziļā bērnībā, kad man sāka mācīt burtus un rakstību, visa ģimene noņēmās ar manu niķi visu rakstīt spoguļrakstā - no labās uz kreiso. Es neesmu kreile. Rakstu ar labo roku, bet rakstīju visus vārdus no labās puses un visus brtus spoguļrakstā. Mani tā izspīdzināja, ka es vienkārši iemācījos vajadzīgo vārdu burtu kārtību no otra gala, tā lai uzrakstīti tie lasāmi no pareizā gala, un viss izskatās pareizi uzrakstīts. Bet brālis tomēr mani pieļēra, ka es savu vārdu rakstu no otras puses. Pat tagad uzrauta no miega varu mierīgi pateikt, ko enaz nozīmē.

Un es neesmu pārlasījusies Tagori. Īstenībā tieši tāpēc es lasīju Tagori.

Man arvien vairāk un vairāk liekas, ka esmu Šivas avatārs šajā saulē...