Tātad Lēdija Gāga. (Speciāli chimerai, kura šobrīd droši vien izplājusies pie kāda kūrorta baseina (labi jau labi – brien pa horvātu brikšņiem), bet pēcāk vismaz būs uz ko atsaukties)


Redzamība manā B zonā bija ļoti laba nemaz arī nevajadzēja uz monitoriem lūrēt, kuri vispār no mana skatu punkta bija tādi šķībi un visu bildi pamatīgi saspieda. Biju apmēram kādus 10 m no tās mēles vai skrejceļa, vai kas nu tas tāds tam Monster Pit zvēru dārzam apkārt. Gāgu, kā jau reklamēts, iesildīja The Darkness (squeee!!!), man gan nelaimējās apstāties tieši priekšā skaļu britu (nez klusi briti vispār arī mēdz būt?) bariņam, tāpēc visu „iesildīšanas laiku” pavadīju ar sāpošām smadzenēm (viens no britiem neatlaidīgi spiedza man ausī pilnīgi pārpasaulīgā tonalitātē un tādos gadījumos vairs neliekas, ka sāp ausis, bet ka sāpes ir izgājušas caur ausīm uz smadzenēm). Par laimi pēc iesildītājiem sākās klasiskā sablīvēšanās tuvāk skatuvei un briti palika tālu aizmugurē. Tad līdz tumsas iestāšanas brīdim visa estrāde garlaikojās klasiskās mūzikas pavadījumā (Mocarts, Grīgs, Šūmanis), blenžot skatuvei priekšā izkārtajā aizkarā – tiešām gandrīz kā teātrī. Bet tā bija tikai apmēram stunda, Metalliku gaidot, mēs divas stundas dauzījām bumbieri un man pamazām sāka palikt slikti no lielajām ļaužu masām, kas šoreiz izpalika.
Aizkars aizplīvoja pa gaisu un sāka zibināties gaismas, bet nekas nenotika, stāvēju gaidīju, kad pa pils logiem leks ārā puspliki dejotāji, a ņifiga – tucis, gaismas, dūmi un tukšums. Tad man priekšā stāvošie skaļi sāka apspriest to vai tas ir ĪSTS zirgs, un es ieraudzīju, ka pa „skrejceļu” nāk Game of Thrones cienīga procesija un Gāga uz zirga. Tiešām izskatījās īsts, pat sāku domāt, kurš no vietējiem varētu būt tik traks, lai aizdotu savējo (jo tādam pasākumam toč’ vajadzētu, kādu, kas ir ne tikai truls, akls un kurls, bet arī absolūti smakas nejūtošs – īsāk sakot beigts), bet panāca tuvāk un visas tās kustības pārāk rūpīgiem intervāliem iestudētas, lai būtu īsts. Vienalga – episkākais iznāciens, ko man ir nācies redzēt. Uzskates materiāls, nē, tas nav viģiks no manas mabilkas, šis ir no svešas - bišķi labāks, bet es iespējams pat esmu kadrā, kaut kur priekšā. (Man arī tādu zirgu vajag, dzīvokļa brieži varētu mani stumt apkārt pa dzīvokli + Šķiņķim noteikti patiktu!)
Vispār arī labākā izrāde, ko nācies redzēt, Džilindžers var iet raudāt baltā nēzdodziņā. Viss, protams, iestudēts līdz pēdējam, bet ja iet skatīties nez „Karmenu”, tad arī gribas redzēt „Karmenu”, nevis „a mums šodien sanāca šitā”. Brīnos kā viņa tādā mērkaķa ātrumā tika no viena tērpa otrā, jo uz skatuves praktiski nebija nekāds kustības apsīkums vismaz ne ilgāks par pār-desmit-sekundēm, turklāt ņemot vērā, kādi tie tērpi ir + vēl dziedāt un dejot. Pati tā pils bija riktīgi ūber, no sākuma likās, ka nepatiks, jo nez kaut kā tizli - statiska akmeņu kaudze, pārāk auksta un vecmodīga ideja tādai dziedātājai, bet es laikam neierēķināju transformācijas – no spoku pils par cietumu, no cietuma par bordeli, no bordeļa par baznīcu, no baznīcas par bārbijas māju etc.
Un komunikācija ar publiku! Vienmēr ir jauki redzēt, ka arī mūsu šausmīgi dīvaino publiku var iekustināt, turklāt kā – kādu dziesmu pēc klasiskā „put your hands up in the air” ļoti sardoniskā tonī pateikt „I said put your hands up in the air now didn’t i?” vai... vai... vai „Are you having fun Riga? ‘Cause if you’re not i don’t give a fuck!”... un nihiliste gavilē! (Btw pasākumā gavilēja visas moiras – arī jaukā, kā vienmēr par visu, un reāliste, par to, ka trīsdesmit-cik-tur-tie lati tomēr nav nomesti zemē). Nezinu vai tas bija kāds apziņas triks, vai arī dziesmas tika dziedātas kaut kādos īsajos variantos, jo kaut kā ļoti ātri tas viss gāja uz priekšu, tikko sāc priecāties par vienu tā tūlīt jau nākošā, bet who cares Alejandro dzirdēju (un redzēju, un dejoju) vēl viens ķeksītis die happy listē.
Uz atpakaļ nākšanu vairs nepaliku sāku lauzties uz izeju, jo MJR nākamajā rītā un laba iespēja kātot no Mežaparka uz Ūpīšiem ar kājām, ejot prom vēl dzirdēju tālīnu The Edge Of Glory. Laimīgu apstākļu sakritības rezultātā mana ierašanās tramvaja pieturā sakrita tieši ar svaiga tramvaja piebraukšanu un es ļoti veikli tiku pat pie sēdvietas, par ko arīdzan priecājos vēl šobaltdien.