Tad par pupiem, ja?

Vispār interesanti, ka sestdien pabiju pasākumā, kurā arī visnotaļ aktīvi tika apspriesta pupu tematika, neviens gan tik šausmīgi nesacepās. Laikam kārtējās, smalkās kosmosa vibrācijas.

Man arī nepatīk, ka mani uztver kā gaļu, it sevišķi nepazīstami cilvēki uzsākot pazīšanos. Vecums laikam, bet pēdējā laikā kļūstu tolerantāka pret šo jautājumu (lol, cik tad vēl ilgi un neviens ij nedomās uzteikt meat suit, jo viss "daiļums" būs laika zoba saēsts). Bet vīriešu savstarpējās sarunas par pupiem man liekas nekaitīgākas par tām sarunām, ko mēdz kruķīt sievietes apspriežot vīriešus, bieži vien nevis vienkārši "kaut kādus" vīriešus, bet tādus, ar kuriem viņām jau ir attiecības vai taisās tādas ieviest. Izskats tur figurē ļoti maz (varbūt reizēm mūžīgais zeķes + zandales jautājums), pārsvarā tiek apspriests materiālais stāvoklis, veiksme / neveiksme (arīdzan materiālā plāksnē, vismaz pārsvarā), prāta spējas (cik nu par tādām var spriest tik materiāli orientētas sievietes) un vēl viss-kaut-kas, kas savienojumā ar runātā negatīvo saturu, nejauši noklausīts jebkuram vīrietim iedzīto kaut kādus nepamatotus komplekus un riebumu (pamatotu) pret sievietēm kā sugu.
Nē, tiešām, kad vīrietis runā par kādu sievieti, kas viņam patīk vismaz man ir nācies dzirdēt tikai patīkamo īpašību uzskaītījumu, bet kad to pašu stāsta sieviete tad ir gūzma negatīvo īpašību un piebilde, ka nāksies nedaudz "pamācīt" un tad jau saiģot.

Lūk tas man liekas pretīgi.


(Bet varbūt tas ir tikai Stokholmas sindroms, kas veidojies gadu gaitā klausoties jokus no sērijas "tev pupi ir? kāpēc nenēsā?")