Reizēm jūtos tik izmocīta un nogurusi kā Reutera jaunskunga balss jaunajā Rome albumā.

Nepalīdz arī senā tendence izdarīt visu pie viena. Sen-sen mēdzu sākt raudāt aiz viena iemesla, bet ātri vien pārgāju uz raudāšanu par pavisma ko citu, temati mainījās ļoti dinamiski un ja neviens neizsita no sliedēm, tad varēju aiziet totālā astrālā.

Tagad tā ir ar apspiestu depresīvu domu domāšanu. Tikko kā pieķeros vienai tā saskrien viss bars, sāk drūzmēties, kauties un stāties rindā.
-Es,es!- "tu nekad nebūsi pietiekami skaista, gudra un interesanta"
-Nē, es esmu senāka!- "cilvēki labākajā gadījumā tevi aizmirst, bet parasti tomēr vienkārši aizbēg"
-Bet es esmu krutāka!- "tu vienmēr visu vari, neviens netic, ka vari kaut ko arī nevarēt, tu nosprāgsi visu varot"
-Pavācieties malā, dāmas!- "tu esi nemīlama"

Master, I Serve You
And I Serve The Language
Of Failure And Doubt
I’ve Come To Sell You My Anguish