Man liekas, ka visvairāk par cilvēkiem es iemācījos dzīvojot zirgu barā. Atsākot kontaktēties ar cilvēkiem nācās visu ātri aizmirst.

Šoreiz vairs ne par to, ka 99,9% cilvēku nav spējīgi paskatīties garām „constant bitchface”. Šoreiz par otru galējību – cilvēks smaida, tātad cilvēkam droši vien viss ir kārtībā. Vai cilvēki nejūt to totālo vājprātu, kas ir apakšā katram trešajam smaidam, neredz, ka pavisam ne smaida muskuļu saspringums, padara to par niknumā atņirgtiem zobiem vai pārbiedēta zvēra grimasi? Nejūt izmisumu, bēdas, naidu? Katrā barā ir tādi un padara uzturēšanos „cilvēkos” nepanesamu, jo emocijas ir nežēlīgi lipīgas. Un pie visa ir vainīga tā stulbā sociālā norma, ka savas patiesās emocijas paust uz āru ir nepieklājīgi. Vienmēr vajag būt jaukam un smaidīgam.

Un psihiatriju / psiholoģiju bija varen interesanti mācīties, bet kad tā tante teica „.. patīk dzīvnieki, jo ar dzīvniekiem komunicēt ir vieglāk..” man gribējās piecelties kājās, izsist viņai visus papīrus no rokām un uzbļaut: „Davai – pamēģini nodibināt ciešu draudzību ar cilvēku neizmantojot balsi un mīmiku!” Gribētu redzēt, kā šitie „Tev patīk Jungs? Man arī!” cilvēki „sarunātu” kaut ko ar parastu dzīvnieku. Un tas nebūt nenozīmē, ka cilvēki ir tie sarežģītie. Banāli vienkārši – izdomā valodu tikai tāpēc, lai nevajadzētu izmantot visu citu. Da jebkur var paklausīties to ļek-ļek, kas notiek apkārt. Evolūcijas kronis un cilvēku atšķirības zīme tiek izmantota, lai aprakstītu vakardienas izgājienu uz Tonusu. Bezgala nozīmīgi uzzināt to kādas kurpes tev bija kājās.

Galvenais ir zināt kā TU jūties un to mūsdienu cilvēks nevar kvalitatīvi pateikt. To vajag JUST. „Neviens nezina kā es jūtos” atmirtu zibens ātrumā, jo tikko kā kāds jūt vienalga kādas emocijas citi barā arī to sajūt. Tieši tā ir ar tiem „smaidīgajiem” – trauksme aiziet kā kūlas ugunsgrēks. Varbūt sabiedriskās kārtības labad tas tika atmests.

Es pat nezinu kā to noformulēt (simtu reizes esmu mēģinājusi, bet nesanāk kaut kā), tie nav ne muskuļi, ne ķermeņa valoda, to es sapratu pēc tā fikšena. Doktoram Laitmenam nevajadzētu blenzt uz cilvēku sejām, lai saprastu, ka cilvēks viņam melo, jo tas „kaut kas” cilvēku padara tik līdzīgu kucēnam, kas tikko saplosījis saimnieka mīļākās čības, ka nemaz uz kaut kādām mīmikām nav jāskatās.

Vilkate kaut kad teica, ka tam varētu būt sakars ar ožu. Kas izklausās visloģiskāk, jo visi zina, ka cilvēki tikai aptuveni nojauš kas ir īsta oža. Un nav jau tā, ka emocijas smaržo pēc ceptiem sīpoliem. Vienkārši smadzenes kaut kur to nejūtamo smaržu reģistrē un izlec emocija. Ja cilvēks komunicē ar cilvēku, tad nafig kaut ko reģistrēt? Bet ja cilvēks dzīvo starp dzīvniekiem, tad ir spiests adaptēties.