ausis glauda: Rosewater – Plastic Minute
Jau otro nedēļu atbraucu mājās kaut kāda bišķi savādāka.
Pirmām kārtām jau brūnāka no ārpuses. Priecājos, ka vasara tūlīt beigsies, jo vēl bišķi, bišķi un nonākšu līdz tai robežai, no kuras man sāks riebties sava ādas krāsa. Turklāt sadalīta uz pusēm - puse brūna, puse balta. Kā tāds f**ing saldējums Karlsons bez zaptes (kas laikam skaitās Gardums jeb smalkāks veids kā pateikt "Пиво без водки - деньги на ветер"... nu tikai saldējumiskā kontekstā).
Sāvādāk - Spanxti bija visburvīgākie, Spiritual Front Nabaklabā bija daudz krutāki (kā arī piedzēries Peksis ir kudi labāk par piedzērušām lietuvietēm). Vēl bija viss-kaut-kas, bet grūti atcerēties kas un kur, jo tās ziljons skatuves ir daudz par daudz, otrā dienā piemetās tāds vadātājs, ka lielāko daļu laika klīdu apkārt mēģinot atrast vietu, bet nekur nevarēju gana ilgi piemesties, jo vajadzēja atkal celties augšā un kaut kur iet.
- atceros krievus, kas dziedāja "Es nenācu šai vietā" (un teica, ka spēlēs vēl šotrešdien Bubamarā),
- atceros citus krievus, kas spēlēja kaut ko, ko varētu nosaukt par gopņikroku/metālu (izklausījās tā it kā metālisti un klasiski folkcilvēki būtu sanākuši kopā, lai spēlētu ska uz balalaikas un akardeona, kas skanēja pēc siņķika) un spēlēja koveru Ministrijas Stigmatai (jā, uz tās pašas balalaikas un akardeona).
- atceros latviešus (?), kas spēlēja vvz kādu saldu mūzikas novirzienu, bet pie dziesmas breaking dawn (?) sapratu, ka šis laikam ir tas, ko toč' negribu dzirdēt.
- atceros Kaukuli, kā vienmēr jauks un pūkains, uķu-ķu-ķurū.
- atceros, ka pie afro ambient domāju par to, cik ļoti tās bungas izklausās pēc āfrikas zvēru balsīm un vai latviešu mūzikas instrumenti arī izklausās pēc zvēriem / putniem.
- atceros, ka pie Inokentija domāju, ka, jā, latviešu muzons var izklausīties pēc zvēriem, Dambim reizēm lieliski sanāk imitēt kaķi kurš ierauts kombainā, bet forši, jā.
- atceros Voiceku, Oranžās brīvdienas, Obscurus Orbis, līdz teltij atceļojušas lielā rakstāmgalda skaņas un tēju šņabja glāzītē par astoņdesmit saņiem (ko gan labprātāk aizmirstu).
Tu viņu kādreiz esi redzējusi nesmaidīgu? Viņš tak ir kā staigājoša Maija Saulīte.