Mēģinu sevi strostēt par besi, bet kā parasti - nesanāk.

Tas, ka man ik pa brīdim uznāk besis, gruzīns un čīkstēšanas lēkmes, nav nekāds "vispārīgās laimes sajūtas" indikātors. Manuprāt ir tā - ja cilvēks visu laiku ir laimīgs, tad viņš pamana tieši tos "bešu" brīžus, jo tie uz pārējā fona izceļas. Ar nelaimīgiem cilvēkiem droši vien ir otrādāk (droši nevaru teikt, jo pati tāda (in general) neesmu, bet pēc teorijas tā vajadzētu būt).

Ar laimi vispār ir dīvaini. Man diez ko nepatīk cilvēki, kas plivinās apkārt stāstot, cik ļoti laimīgi viņi ir, jo:
1) man tā liekas kā tāda izmisīga sevis programmēšana*, kā ir nācies novērot pēdējā laikā - ja cilvēks sāk stāstīt, cik laimīgs šams ir, tad pēc ~mēneša gaidāma sabrukšana (nez varbūt tā tomēr ir likteņa melnā humora izjūta);
2) ar laimi plivināties ir tik pat nepieklājīgi kā plivināties ar naudu. Kadus gadus atpakaļ stāvēju Jelgavas pilsētas pasāžas Maksimā pie kases un gaidīju, kad krievu tautības subjekts norēķināsies, bet viņš nemaz nesteidzās, viņš skaistā vēzienā no maka izvilka 100tnieku un 50tnieku vēdeklīti un sāka izvēlēties ko nu pārdevējai dot. Varbūt kādam šis žests likās iespaidīgs, man tas likās tik stulbi, ka atceros to vēl šobaltdien. Nomainot naudu pret laimi sanāk tas pats (idejiski, protams, Maksimā ar laimi diemžēl nevar norēķināties).


* lūk, piemēram, otrajā rindkopā es piesaucu savu laimi - lai pārprogrammētu savu besi.