Visādi fenomeni nāk virsū. Dīvainā kārtā ar cilvēkiem saistīti:

Fenomens nr. 1
Šo man vienreiz mēģināja izskaidrot, bet es nesapratu, jo tas ir praktiski neiespējami, kamēr pašam nav gadījies piedzīvot. Reizēm ir tā, ka redzu kādu cilvēku un man liekas - rau, šitamais nudien ir līdzīgs personai-X, domu izdomāju, nopriecājos, gandrīz vai aizmirstu, bet tad pēc n-laika perioda (pārsvarā 10-15 min) es satieku pašu personu-X

Fenomens nr. 2
Šamais gadījās pavisam nesen, turklāt iepriekš nekad nekas tāds nebija piedzīvots, tā kā sajūtas vēl svaigas. Satiku vienu pavisam konkrētu cilvēku, kuru nebiju redzējusi vvz cik ilgi. Pēc kāda brīža komunikācijas un vienkāršas vērošanas man uznāca žēlums (jā, tieši tā - žēlums) par to, ka cilvēks nav tāds kā es biju domājusi. Turklāt man nebija žēl sevis, kā tas ir parasti (jo lūk es vienmēr par visiem tikai labu, tikai labu un beigās - še tev - piespļauj acis ar liekulību un intrigām), bet man bija žēl TĀ cilvēka. Zinu tas izklausās augstākā mērā stulbi. Cetu ka tā bija vienīgā reize. Varbūt pie tā bija vainīgs alkohols - tas jau vienmēr padara cilvēkus ja ne nožēlojamus, tad vismaz žēlojamus. (Un vēl mistisks ir tas, ka es tak jau pirms tam zināju, ka nav tāds, nez vai tas ir kā ar Jūdu - ka tikai pēc trešās noliegšanas reizes sametās žēli... vai kaut kā tā).

Fenomens nr.3
Man ir kaut kāda dīvaina tendence "laulībā" esošus cilvēkus uztvert kā vienu personu (atkal jau - ļoti klišejiski "Platoniski", tipa agrāk šitamie bija viens un tad kādam ienāca prātā to pārgriezt uz pusēm un izspert pasaulē). Sākumā ir grūti adaptēties pie tā ka cilvēkam nāk vēl viens klāt, it kā būtu ieguvs kaut kādas jaunas vēl nezināmas īpašības. Ar dažiem iet ātri, ar citiem pavisam ātri (tie, kur tikai divi pazīstami jāapvieno, īzī-pīzī). A vot pēc tam atdalīt ir kaut kāds murgs.