Nez ko es sev pa nakti izdarīju. No rīta sapratu, ka nevaru rokā noturēt čaiņiku, jo sānā dur kaut kāda sāpe. Kamēr aizšļūcināj-bridos līdz Impērijai sāpēs jau bija pārgājušas uz saulīti.
Tāds kaut kāds krampis.
Bet visu šai dzīvē var ignorēt, ja ir kaut kas labāks darāms.

Pirmo reizi pēc kādiem gadiem četriem ārdījos pa sniegu! Impērija, protams, bija neapmierināta, bet tas viņai pataloģisks stāvoklis, tā kā dabūju šļūcināties un balansēt pa apledojušu un apsnigušu bluķīti, kamēr viņai apnika šī izklaide (es klusiņām pukstēju, ka lūk NHisti savus zirgus uz bluķīšiem trenc a mums atkal viss otrādāk :D).
Nu stampājās jau viņa nenormāli uzmanīgi, kā uz augstpapēžu kurpēm caur stacijas tuneli, domāju, ka varbūt kaut kādas grambas apakšā, bet ne vellna - tik ļoti piesnidzis, ka līdz zemei kāja nemaz neaiziet.
Tehniski - pilnīgs beztolks. Nēsājāmies pa laukiem, ozolu birzi pie Misas, vairākas reizes meklējām, kur pazuduši kolēģi, jei bogu O. māk atrast tādu blind spot, ka es grozos un grozos un neredzu, kur tas melnais klucis (Vudstokas) palicis, bet izrādās te pat blakus.
Lēkši gan burvīgi, tik labi sanāca izsēdēt, pilnīgi vai ērti, droši vien tāpēc, ka šitādā sniegā ir tās kājas no zemes jāatrauj, nevar diebt šujmašīnītē.

Nākošreiz plānā - nogrābt Vģiku un padrebināties bez segliem pa sniegu. Ziemā ir tik forš tas no zirga nākošais siltums.