Ir noticis tas, ko es jau sen paredzēju - es vairs ne tikai nejūtu vajadzību rakstīt gōtiski filozofiskos un sajūtu apcerošos rakstus, es pat to vairs nevaru izdarīt. Ja nu vienīgi izklaidei, lai pēc tam klusiņām pie sevis pazviegtu. Turklāt īsti neredzu jēgu noturēt sliktās sajūtas tikai tāpēc, lai šamās aprakstītu - viņas nāk un iet ļoti ātrā tempā, un atkal iestājas braindead'n'happy. Savukārt tas, ko Sartrs ir domājis ar to vai citu vārdu kādā no saviem darbiem, nevienu neinteresē. Izlasu, papriecājos, aizmirstu.

Jūtu, ka vēlreiz ir nepieciešams ielikt šo bildi:

Jā un kopš iemērcu savas darba ausis tējā, labā ik pa brīdim neskan tā kā vajadzētu, kas ir dīvaini, jo iemērcu ta kreiso.