Sāk mākt bažas par maģistru. Kūtris lūk teica, ka vajagot būt uzmanīgai ar kriminoloģiskajām tēmām, jo dzirdējis aizstāvēšanā (droši vien jau bakalauru, jo maģistriem šķiet ir vēlāk) divus darbus, kas esot bijuši diezgan lieli ūdens gabali. Es, protams, nesāku lielīties ar to, ka man vienīgajai no mūsu cēliena bija deviņi (un zemākā atzīme kāreiz bija tieši par kriminālprocesa darbu) un ka ūdens gabali ir tieši tie darbi, kas tiek štancēti klasiskajās krimināltiesību disciplīnās - nu ko tur pētīt, ja vis ir jau krustām šķērsām izpētīts un aprakstīts Krastiņa / Liholajas / Meikališas / what ever grāmatās un zinātniskajās publikācijās.
Bet. Visiem taču ir zināms fakts, ka viņiem (klasiskajiem) liekas, ka mēs (neklasiskie) neesam pieskaitāmi ne pie krimināltiesībām, pat ne pie jurisprudences kā tādas, bet mums savukārt liekas, ka viņi ir plānā galdiņa urbēji - jo galu galā - viņi tikai strīdas kā šis vai cits noziedzīgs nodarījums ir klasificējams, cilvēki var kaut ar automātiem pa ielu skraidīt, vienīgais, kas viņus ieinteresēs būs tas vai piemērojams 118. panta 2. punkts vai tomēr 118. panta 3. punkts, un tas kalašņikovs tak arī jums nelegāls - 233. pants nāk klāt.
Šīs nesaskaņas mani nemazākajā mērā nesatrauktu, ja es piesakoties uz maģistra darbu jau nebūtu izsmēlusi visu pieejamo kriminologu krājumu, tas nozīmē, ka manu darbu recenzēs kāds, kurš, vēl darbu neatvēris, uzskatīs, ka tas ir fufta pašā pamatā un labos tikai ortogrāfijas un interpunkcijas kļūdas kā pamatskolas diktātā.

Un Maizītis vēl brīnījās kāpēc mums tik maz kriminologu.