(kā lai ietērpj burtos zombijisku gārdzienu)
Aristokrātiskas izklaides un kultūras pasākumu izraisītas lomkas.


Visvairāk jau vakardienas aristokrātiskās izklaides. Vakar beidzot BIJU mežā, jo visas citas būšanas mežā, kas ir notikušas pēdējo ~2 gadu laikā, nebija īstas. Kaut kādas cilvēku pastaigas. Vislabāk ir, ja var būt mežā puszvēra formā (nevis tā - tipa es tagad esmu kaut kāds lūsis "rawrrr" un kāpšu kokā, bet tā, ka citi zvēri un putni nebēg, jo domā, ka esmu kaut kāds jokains alnis) un tam, protams, ir tikai viens veids.
Iedeva man tādu taburetes tipa onkuli, tādu riktīgu laucinieku, kurš droši vien nocelts kādam zemniekam. Meitēns, kas nokāpa, uz mani tā šķībi skatījās, bet nav jau nekas nesaprotams, ja atceramies, kaut vai manu attieksmi pret to pašu N. daudzus gadua atpakaļ. Onkulis savukārt sāka stučīt tās pašas meitenes kļūdas tikko kā biju viņam uzrāpusies mugurā, un bija ārkārtīgi pārsteigts, ka es to jūtu un ļoti operatīvi laboju (no šāda skatupunkta, viņiem vajadzētu maksāt man, ka es viņu lopus mācu), bet tā - pieklājīgs - tikai bišķi žoklīt’s, bišķi pleciņš, nekas tāds ko nevarētu izārstēt ar konkrētu zābaku sānā.
Vispār - visi jau viņi tādi gudri - pārbauda cik ļoti var uzkāpt cilvēkam uz galvas, atšķiras tikai riebeklību līmenis (jo krutāks jātnieks zirgam, jo smalkākas un slīpētākas riebeklības). Tādā ziņā man ir paveicies ar Impēriju, vēl tagad atceros, kā šamā pirmajā reizē iztaustīja manas vājības un noglabāja savā kartotēkā, jo tajā dienā viņai bija pārāk labs garastāvoklis. Un nākamajā reizē es nevarēju saprast, kur palikusi labā uķi-puķi ķēvīte. Un kā viņa ārdījās, kad es atkodu visu viņas sistēmu. Tā kā nav nekāds brīnums, ka visādi lauku onkuļi man liekas pīīīs of keik. Pati vēl neesmu īsti sapratusi, kā es tiku galā ar to primadonnu, kurai ir ne tikai īpašās dienas (trīsreiz mēnesī), bet arī sliktas frizūras dienas, nepaklausīgo mazbērnu dienas, kutošo sānu dienas, aļņa kaklu dienas, sega par rupju/kājsargi par ciešu dienas un dienas, kad vienkārši izkāpts no boksa ar kreiso kāju (manuprāt, Marijas Antuanetes reinkarnācija).
Lai nu kā, mežs tāds foršs un smaržīgs, šur tur pēc priedēm, šur tur pēc priežu līķiem, pēc salijušas zemes. Tā kā šams tā lēnām tipināja varēju nopētīt visus interesantos putnus un dīvainos putnu būrīšus.
Lēksis arī tāds lēns, var i galvu grozīt un kokus no augšas līdz apakšai nopētīt, i tuduc-tuduc takti saklausīt, nevis kā uz mīlīša – kad apkārt viss saplūda zaļi dzeltenā mirgā un kājas tika zibinātas tādā ātrumā, ka vienīgais ko caur vēja rēkoņu varēja izšķirt bija tratatatata. Vienīgais ja noķer to smalko balansu, tad var dabūt nosapņoto lidošanas sajūtu (nevis pa mākoņiem, bet to, kad ieskrienas, palecas un turpina lidot uz priekšu kādu metru virs zemes). Bet tā ērtuma ziņā – gribi sēdi gribi stāvi.
Rezultātā man pēc kaut kādiem trešajiem lēkšiem palika garlaicīgi un es sāku krist uz nerviem nabaga onkulim mēģinot atkost cik īsti izglītots augstajās mākslās šams ir. Pakustinu pirkstu, šis izliekas, ka neko nejūt, pakustinu vēlreiz – sāk grozīt ausis, bet slāj tik tālāk, konkrētāk iebakstu sānos un pakustinu pirkstu, parādās jau kaut kāda reakcija – tāds fiksāks un padevīgāks skaustā. Pavācu soļos, pavācu rikšos, pasoļoju, ceturto lēkšu beigās savācu tā konkrēti un tāds apaļš arī tipināja līdz pašam stallim, droši vien lamāja mani sliktiem zirgu vārdiem, bet nu tik skaists kakls, ka grēks nerādīt.
Šodien pat elpošana sagādā sāpes. Būs jāieplāno šitādi pasākumi biežāk, žēl tik’, ka nav kompānijas. Visādi laukuma / manēžas pasākumi slīpē manas prasmes, bet tikai meža auļošanas trenē spēku un izturību. Tā kā es esmu tāda sliecīga, tad vajag mežu, mežu un vēlreiz mežu.