ausis glauda: Eluvium - an accidental memory in the case of death
Ja dzimuma piederību varētu atņemt tā pat kā pilsonību es droši vien būtu sarakstu augšgalā ar nepakļaušanos svētākajām sieviešu klišejām.
- Man nepatīk mākslīgās smaržas un tās, kuras ar tām pārmērīgi smaržojās, tas ir iemesls kāpēc reti eju uz teātri un operu. Man no smaržām sāp galva, nāk klepus un pataloģisks šķaudiens.
- Kurpes ir tikai kaut kas, ko velk kājās, kad paliek pārāk auksts, lai staigātu ar plikām kājām.
- Histēriskas personības iezīmes manī ir tik pat daudz cik alkohols kefīrā.
- Seks un lielpilsēta ir debīlākais seriāls, ko man jebkad ir nācies redzēt (jā, ieskaitot prosta Mariju un bagātie arī raud).
- Grieztas puķes man labāk nedāvināt - es nezinu ko ar tādām darīt, ja nu vienīgi aprakt kaut kur.
- Feminismu un pompozu ņarkstēšanu par to, cik sievietēm grūti, no manis arī nesagaidīt.
Par romantismu manā izpratnē vipār nev vērts sākt runāt. Sveces manī brīžiem izraisa histēriskus smieklus (ir gadījies redzēt tik daudz aizdegšanos - piedurknes, aizkari, galdauti, paklāji, mati). Ar rožlapiņām piegānīta māja rada jautājumu - kurš to visu tīrīs? Smalkos restorānos mirstu badu, jo vienīgais, ko tur var apēst, ir salvetes. Bet tajā pašā laikā tēja termosā un sēdēšana uz palodzes var būt ļoti romantiska.
nēnēnē, stereotipiska ir nevis rīcība [ej nu sazin, kurš ar ko spēlējās vai kādas kuram spējas], bet ko kurš izvēlas uzsvērt sabiedriskajā telpā. tendence ir diezgan uzskatāma.
īsti stereotipi, manuprāt, ir veseli un neapskādēti tad, kad lielākā daļa tos uztver kā dzīves normu un pilntiesīgu realitātes daļu. a te - joki spoki, nievāšana un "es tāda nemaz neesmu" vienā laidā.
bet, nu. es diemžēl "klišejiskās sievietes" sastopu tik reti, ka tad, kad tas notiek, staigāju viņām pakaļ un skatos apbrīnas pilnām acīm kā uz raritāti :/