Tallinā vajadzēs atgriezties, jo laika trūkuma un pretīgā laika dēļ redzēju tikai, ostas D terminālu pa gabalu, iguauņu lielveikalu (krurpju un apakšveļas veikalu, vīīī viņiem noteikti ir foršākas kurpes) un kādu iestādījumu vecpilsētā, kas saucās Hell Hunt. Bet iespaids par igauņiem, protams, kaut kāds rodas. Milinimālistisks iespaids - viņiem tur māju maz (dzīvības pazīmes sākas tikai kādas pāris minūtes no Tallinas centra), cilvēku maz (nekādas burzmas).

Pati pasākuma vieta izspļauta Melnās Piektdienas kopija gan novietojuma ziņā (tādā pašā rajonā, tikpat "viegli" atrodama ejot pa visādiem līkločceļiem), gan plānojuma un izmēru ziņā, bet ar nožēlu jāatzīst, ka daudzreiz labāka kopija! Piecas zvaigznes un liela skaudība no manis - forši dīvāniņi, kurus padeldēt grupu starplaikos, MP lieluma zēle, bez nekādas burzmas, jo, kā jau iepriekš noskaidrojām, igauņu ir maz. Laikam foršākais klubs, kurā esmu bijusi, tam kā pierādījums ir arī manas panikas pēkšņā izkūpēšana pat bez vienāgā zināmā baiļu reducēšanas līdzekļa - košļenes, kuru es nelaimīgā kārtā izsviedu kopā ar autobusā sakrāto musaru (ha kā man patīk manas bailes-bailītes un atkarības, nu labi, beiles man nepatīk, nevienam nenovēlu to drebuli, kuru var tikai censties pieklusināt tā lai, līdzi nesāk drebēt arī galds un citas mēbeles).
Un socioloģiskajiem pētījumiem noder arī publika - igauņu gōtu meitenes izvēlas deadlygirlz korsetes, cilvēki tur dzer, bet nenodzer jēgu un ir pedantiski un saudzīgi pret koplietošanā nodotajām telpām. Jā, un uz koncertiem tiek ņemti līdzi pat pavisam mazi bērni.

Par dzirdētajām skaņām.
Lip Service. Man patīk, ka mūzika ir ģimenes pasākums. Un viņi ir nežēlīgi KRUTI. Šoreiz gan latekss gāja secen, jo soliste ir uz grūtām kājām un bija nomaskējusies īsā mētelītī, bet still - ieāvusies fenomenālos zeķzābakos. Un viņa pavisam noteikti ir izņēmums no mana "nē sieviešu vokāliem" principa, jo, piemēram, ārkārtīgi lipīgajā dziesmā (kuru es dungoju jau visu dienu) Model Actress Whatever, tas whatever tiek izdziedāts ar tādu nihilistiski rēcošu pieskaņu (dziesmu pilnā apmērā, starp citu, var noklausīties neatlaidīgi spīdzinot viņu last.fm rādiō)
STandART. Pirmo reizi dzirdēju, jauki it kā, bet tā klasiski, prasās vēl kaut ko, bet tā kā nezinu ko, tad labāk paklusēšu. Skaņojumā kaut kas bija bišķi pa skaļu un aizsita man labo ausi, so lielāko daļu uzstāšanās laiku pavadīju mēģinot atdabūt dzirdi. Un zviedru dziesma bija riktīgi forša.
Machine Park. Industriālā deju mūzika, nez man tā mūzika kaut kā asociējas ar industriāļu vecmeistariem (nu tā kaut kādiem Wumpscutiem un Front Line Assemblyiem). Disku iepirku, klausīšos vēl.
Suicidal Romance. Dažus postus atpakaļ jau paudu savu atieksmi, kas pēc koncerta nav mainījusies. Soliste jauki kopēja Mortīciju Adamsu, Solists savukārt ieviesis pats savu gotisma novirzienu - kantrī gotisms, bet nu smuki jau, jā (žēl, ka to pašu nevar teikt par mūziku)
Rosewater. Mana attieksme pret viņu mūziku, laikam nekad nav bijis noslēpums, bet īsumā atstāstos - wīīīīī ^_^. Tātad skaidrs ir tas, ka es nevaru būt pilnīgi objektīva, jo man patiktu arī tad ja viņi iznāktu uz skatuves un rautu vaļā kaut vai zilo lakatiņu, ieliekot tajā savu agresiju un maniakālo enerģiju, protams. Apšaubu arī to vai viņi bija pārdzēruši jēgu, jo diez vai viens piedzēries tips varētu šitā lēkāt un vienlaicīgi purināt grebeni nezaudējot līdzsvaru. Viņu mūzika uz mani iedarbojās kā placebo i ausis atkrita, i panika pārgāja (un vairs neatgriezās). Daži dziesmu teksti gan laikam bija improvizācija, jo es nespēju atcerēties, ka šamiem dziesmās būtu figurējis "pelēks zvirbulītis" (like wtf? varbūt manas ausis nemaz nebija tika atkritušas kā man likās). Lai nu kā igauņiem patika, ja pie citiem mūziķiem viņi ieturēja distanci - tā itkā kāds būtu novilcis neredzamu līniju 3m pirms skatuves, tad pie Rosewater igauņu daiļavas pat kāpa uz skatuves un aiz lielas mīlestības centās nožņaugt dziedoni mikrafona vadā. Pēdējais gabals vispār zomg - atgriezās tikai dziedonis, palkikšķinājās pa laptopu, uzlika faņeru un lēkāja pa skatuvi šad tad iedziedoties - tā teikt elektroniskās mūzikas skarbā patiesība.
Militant Cheerleaders on the Move. Laikam neveltīju šamiem pietiekami daudz usmanības, bet elektronika, tāda nomierinoša, ar dikti jaukām atkal un atkal atkārtotām skaņām.
Ordo Rosarius Equilibrio. (ievelku elpu) Vēl viens ķeksītis die happy mūziķu sarakstā. Tā laiskā maniere ar kādu Tomas dzied un balls un bungas un klasiskie kora iekliedzieni... vis-vis-viss! Bur-vī-gi! Vienīgais, jāpiekrīt, ka akustisko ģitāru faņerā likt tiešām nav smuki, bet lai visas tās skaņas dabūtu dzīvas un reāli pastāvošas vajadzētu veselu orķestri un viņi ir tikai divi, bet orķestri līdzi vadāt var atļauties tikai tādi nekomerciāli komerciāli mākslinieki kā Bjorka.
Un ļaundari nenospēlēja manu Tango For the Concession of the Suspender Princess, bet šoreiz piedošu, jo visu pārējo nospēlēja. Nihilistes mantrai* pat dziedāju līdzi.
Fuck Yuo I am a Robot. Diežēl (vai par laimi) gāja secen, jo braucām rom tūlīt pēc ORE

*No love will ever save you, no kisses are too deep
No cross will give you answers, or satisfy your needs
No faith will give you pleasure, that takes away the pain
But hate will give you meaning, and make you feel again


p.s. chimera kā vienmēr visu iemūžina