Mana mālēpju ekspedīcija gandrīz beidzās bez pašām mālēpēm. Viņas maitas tik riebīgas vietas izvēlās par savu mājvietu. Grrr, nu kā var augt pie svaigi ierīkota šķembu ceļa?
Tad vēl nedaudz papluinīju meža avenes purvā. Līdz nāvei pārbiedēju mazu zalktīti, kurš panikā iešļūca sausajā zālē, un es vairs netiku pie krutākajām avenēm (jo man kaut kā negribējās viņu samīt).
Bet jaunās avenes lasot nekādā gadījumā nedrīkst skatīties riņķī apkārt uz visādiem dzeņiem, kuriem vajadzētu kalt koku galos, bet viņi redz kaļ tikai metru no zemes, jo augstāk nedavelk - nobarojušies trekni kā vistas. Un tad pēkšņi rodas izpratne par gobziņa resnajiem putniem un visu tālāko ceļu galvā jādzied (...Vai man mežā būtu jāierīko slazds, bet ja pastnieks iekrīt, tad man nenāks pasts...)