ausis glauda: Zoviet France - Digilogue
Aizgāju uz savu mežu, ieklīdu biezoknī, ielocījos starp sagāztajiem kokiem un centos domāt, cik nu tas bija iespējasm pateicoties sasodītajai čīkstošajai Eiropai (ne tai klasiskajai Eiropai). Tāpēc pirmā atziņa, kas nāca pār mani bija - ja es tiešām gribu izbaudīt pastaigu - neņemt līdzi suni.
Bet tā guļot un klausoties sapratu, ka tas mežs vairs nav mans. Ne tāpēc, ka tajā ir izcirsts milzīgs robs (vai labāk teikt robi). Es vienkārši tur vairs nejūtos tik droši kā agrāk un tas rada šausmīgu distanci starp mani un mežu, es nevaru būt daļa no tā, ja baidos. Bet es nevaru nebaidīties, jo manu alņu takas svešas kājas brien!
Un kādas kājas! Mācītājmuiža ir kļuvusi par tādu kā probācijas dienesta filiāli, kur pašvaldība izmitina visādus deviantus, arī agrāk tur nedzīvoja sabiedrības krējums, bet vismaz cilvēki, kuri manu mežu neizmantoja par izgāztuvi vai īsāko ceļu uz točku.
Tas laikam ir tā pat kā ar seniem draugiem - pēc ilgas neredzēšanas saprast, ka es neesmu vienīgā, kas ir mainījusies.
Jā jau jā, drīkstēsi. :))
Plāni vēl nav gatavi, Ķemeros samēģinājām galvenās ainas un lieliski pavadījām laiku, ar piedzīvojumiem, utt.
Re koncepts, māksliniec: