ausis glauda: Dzelzs Vilks - Uijā, uijā, nikni vilki
Kā līdz vasarai varētu iemācīties nenīst visādu tehniku. Tā lai varētu patstāvīgi braukt ar mašīnu bez visādiem krampjiem rokās/kājās un "es tūlīt nositīšos" sajūtas. Jo rau man patīk transporta līdzekļi, kuri ir apveltīti ar spriestspēju.
Un man ir pamats uztraukties jo:
- riteņbraukšanas prasmes manā celī atstāja pamatīgu robu;
- ar mopēdu es gandrīz nositos iebraucot suņubūdā, jo brālis izdomāja, ka uz pagalma pusi mani "bišķi" jāiestumj - tā lai es sapanikojos, ieķeros rokturos (no kuriem viens ir gāze, kā zināms) un aizmirstu kā to monstru izslēgt (jā es mēģināju apstādināt arī ar kājām un saplēsu savas mīļākās kedas);
- kvadracikls savukārt dikti vilka uz grāvi, jo iebraukšana grāvī ir vienīgais veids kā to uzparikti apgāzt;
- no mašīnām esmu turēta pa gabalu. Manas mašīn-zināšanas aprobežojas ar slaistīšanos uz pakaļējā sēdekļa.
Bet mašīna savā ziņā ir imagināra brīvība.
Kā krievi saka и хочется, и колется.
es nekad, Nekad nesēdīšos pie mašīnas stūres. kaut vai tāpēc, ka tad nāktos atteikties no mīļās nodarbes pārvietoties daydream'ojot. turklāt es neatšķiru zaļo gaismu no sarkanās, tobiš atšķiru, bet neatšķiru. pagaidām tikai riskēju pati tapt notriekta, bet tā pat bail iedomāties, cik vecenīšu un bērnu būtu uz mana rēķina :)
anyway, veiksmi! :)