Un kamēr neesmu galīgi aizmirsusi par Mičelas "Vējiem līdzi".
Lūk TĀ ir jāraksta sievietei! Nevis jāmēģina rakstīt kā vīrietim, padarot sevi par apsmieklu, jo beigās nesanāk ne šis ne tas.
Un tajā grāmatā ir vairāk 19. gs. vēstures kā daudzās vēstures grāmatās, vēsturnieki nekad nepūlas apgrūtināt sevi ar tā laika tikumiem, paražām un modes sīkumiem.
Rakstnieki vīrieši, kas savu daiļradi radījuši par to laiku vai apmēram tajā pašā laikā - dikenss, piemēram, pieturas pie grāmatas sižeta, cilvēku un iekšējo izjūtu aprakstiem (neuzskatu ka tas ir kaut kas slikts, bet par tajā laikā dzīvojošo cilvēku dzīvi tas neko īpaši daudz nevēsta).

Žēl ka te nevar paslēpt rakstus pēc kritērija:



Par laulību tā laika izpratnē.

Laulība tikai tad ir laimīga, ja aprecas līdzīgs ar līdzīgu.

Sievietei mīlestība rodas pēc kāzām.

Laulība ir darījums, mīlestība jāmeklē citur.

Par sievieti tajā laikā.

Vieglas dienas viņa no dzīves negaidīja, un, ja viņai trūka laimes, tad tāpēc, ka tāds ir sievietes liktenis.

Vīrs bauroja kā vērsis, ierāvis skabargu pirkstā, - sieviete baidījās ievaidēties dzemdību laikā, lai viņu netraucētu.

Vīriešiem nepatīk sievietes, kas ir pārāk patstāvīgas.

Kā man apnikusi šī mūžīgā nedabiskā izturēšanās – nekad es nedrīkstu darīt, ko gribu! Man vairs nav nekādas patikas izlikties, ka ēdu kā putniņš, tipinu sīkiem solīšiem, kad man gribas skriet, teikt, ka man pēc valša reibst galva, ja es gluži labi varētu dejot divas dienas no vietas un nemaz nepagurt. Man vairs nepatīk katram muļķim, kam divreiz mazāk prāta nekā man, maigi teikt :”Jūs esat tik asprātīgs!” – un mūždien izlikties, ka neko nezinu, lai vīrieši man varētu stāstīt pekstiņus un izrādīties pārāki, ievērojami un gudri...

(..) jaunkundzes, kas daudz ēd, nedabū vīru.

(..) nevienā laikmetā gan pirms, gan pēc tam – sievietes dabiskums nebija tik zemu vērtēts kā toreiz.

Ikvienai sievietei – ja neņēma vērā māti -, pēc Skārletas domām, piemita tikai patmīlīgas, savtīgas tieksmes.

Taču viņa iznēsāja bērnu bez kādiem sarežģījumiem, viegli dzemdēja to un atspirga tik ātri, ka mammīte (piezīme - aukle) viņai paklusām pārmeta – tas nemaz neesot smalki, īstai dāmai pieklājoties vairāk ciest.

Runā par mīlestību un domā par naudu. Īsti sievišķīgi!

Bērniņ tu izskaties tik jauka, tik skaista, tev nemaz nav jākrāsojas, tas vajadzīgs tikai sliktām sievietēm.

Asaras noderēja tad, kad blakām bija vīrietis, no kura vajadzēja kaut ko izdabūt.

Frenkam likās mazliet nepiedienīgi, ka viņa sieva tik labi saprot rēķinus un veikalu lietas; ja sieviete, sev par nelaimi, bija apveltīta ar tik nesievišķīgām īpašībām, tai bija labāk tās neizrādīt.

Kā gan sieviete vispār varēja zināt kas ir hipotēka!

Senie atraitnības prieki.

Atraitnei pieklājās valkāt riebīgas melnas drēbes, ko nedrīkstēja atsvaidzināt nedz raibas krāsas, nedz puķes, nedz lentes vai mežģīnes, pat rotas nē – tikai tumšas oniksa saktas vai medaljons ar mirušā matiem. Cepures melnajam krepa plīvuram vajadzēja sniegties līdz ceļiem, tikai pēc trim atraitnes kārtā pavadītiem gadiem to drīkstēja saīsināt līdz pleciem. Atraitne nedrīkstēja jautri tērzēt vai skaļi smieties. Pat smaidīt viņa drīkstēja tikai ar skumju seju.

Par vīrieti.

Man liekas, vīrieši nezina, ko grib, viņi tikai iedomājas, ka zina, (..)

(..) vīrietim pāriet patika precēt meiteni, ja rodas aizdomas, ka šī gudrāka par viņu.

Ar sievām turklāt ir citādi, kungi grib, lai viņu sievām būtu prāts.

Vīrieša interesi taču var pamodināt tikai ar to, ka runā par viņu un pamazām novirza sarunu uz sevi.

Turklāt viņš ir nervozs, kautrīgs un vienmēr tik labsirdīgs – bēdīgākas īpašības vīrietim nemaz nevar iedomāties.

Un protams leģendārais dialogs.

„Ser,” viņa teica, „jūs neesat džentlmenis!”
„Vārds vietā,” viņš nevērīgi atbildēja. „Un jūs, mis, neesat lēdija!”