Idejiski man netīk letspleji. Taču ir geimi, ko pats nevēlos spēlēt, jo slinkums apgūt (parasti) komplicētos noteikumus, kā arī 90to geimi, kuri ir pārāk morāli novecojuši priekš šī modernā jaunieša apziņas- to visu esmu skatījies un šad tad skatos. Ā, un vēl man tīk iečekot bērnības top spēļu pro letsplejus (piem.,Might and Magic 6., 7. un 8.daļas). Un smieties par to, kā es tās spēlēju ar paša izfiškotiem pseidomehānismiem, saprotams, daudz grūtāk ar tiem, nekā sekojot man tolaik neatkostajai normālajai gameplay manierei (piemērman, M and M sēriju caurgāju, nezinādams, ka Enter poga, kas apstādina uz ekrāna notiekošo, ir arī turn based mode, kam pateicoties varu nepūlēties tā spamot attack keyboarda pogu.

Uzraksti, kad esi apskatījusi Tarantas pilsētu un tās iemītniekus Arkānumā. Tik tad var teikt, ka tu esi veikusi ieskatu spēles pasaulē. Es dievinu to pilsētu. Iesaku izstaigāt un izrunāt VISU (like srysly).

(Reply to this) (Thread)

Interesants viedoklis, paldies. Man laikam ir gluži pretēji: idejiski letsplejus saprotu - kā b/vlogus, kā vēlmi šērot savus piedzīvojumus. Man arī patīk pastāstīt, kā man tajā'n'tajā spēlē šodien gāja. Bet skatīties gan nemūžam. Pirmkārt, bīstos spoileru. Man vienmēr liekas ka to spēli, kuru desmit gadus neesmu aiztikusi un neaiztikšu vēl desmit, kādreiz izspēlēšu citādāk, un, kas smieklīgākais, tā tiešām arī notiek: dažkārt neticamā kārtā iesēžos kaut kādā laika mašīnā un tiešām arī izspēlēju kādu vecu klasiku savādāk - turklāt nesaspoiloti un pamanos pati visu ko sajūsmināti atklāt. Otrkārt - nu kā: ja spēle interesē/patīk, tad spēlē pats. Ja neinteresē, tad nafig vispār skatīties.

(Reply to this) (Parent)