manas māsas vīrs ir integrējies krievs, bet ar visu to, ka tādu atribūtu kā latv.val. viņš pārvalda kā savu dzimto un arī ir, piemēram, ar latviešiem solidarizējies, piedaloties gājienā pret karu Gruzijā, tādas tīri uz latviešu kultūru attiecināma lietas gan nekad neesmu manījusi viņu piekopjam. attieksme drīzāk ir pilnīgi neitrāla, ne viņš to noliedz, ne jebkā interesējas. patriotisma zuduma atzīšanu un nošķīrumu "šī valsts" un "es" viņš sāka lietot ne nacionālo jautājumu kontekstā, bet gan tad, kad sākās krīze un līdz ar to - smagi laiki ģimenē.
nu, un tad viena no manām labākajām draudzenēm ir neintegrējusies krieviete; kas attiecas uz valodas jautājumu, lietojam pamīšus abas, tas tā dabiski izveidojies pēc nerakstītiem tainīguma principiem. pret visu tipiski latvisko (kultūra, pamanāmākās mentalitātes īpatnības) attieksme ir noliedzoša, un tas, ka tā nu sanācis, ka esam draudzenes, vienādiņ tiek norakstīts uz faktu, ka 1/4 manu asiņu ir ieradušās no krievu zemes, jo tas uzreiz esot jūtams, jo padara mani par savējo arī krieviņu vidū :)) tiesa gan, kā jau tas diemžēl ir lielākai daļai Latvijas krievu, arī pret krievu kultūru attieksme ir vienaldzīga/nekāda.

(Reply to this) (Thread)

Paldies, ļoti interesanti, izsmeļoši un izglītojoši.

(Reply to this) (Parent)