| |
[Jan. 21st, 2008|05:55 pm] |
es pat nezinu, kā lai _saprotami_ izstāsta to, ka kaimiņmājai no otrā stāva nobruka gabals un uzkrita apskretušajam caurumcaurajam nojumes jumtiņam, zem kura kāda iedzīvotāja mazgāja veļu (esmu jau iepriekš stāstījusi, ka viņiem sadzīve noris mājas durvjpriekšā uz ielas ietves - veļas mazgāšana un tās žāvēšana, ēdiena gatavošana, trauku mazgāšana, pat bērnu čurināšana un kakināšana (kakināšana uz poda (tā saturs gan tiek gāzts uz ielas un virsū ūdens, čur(in)āšana - tāpat uz ielas)). iedzīvotāja ir dzīva, tikai pa galvu dabūja.
un man drusku sāk palikt skaidrs, kāpēc šeit ir tik spēcīga reliģiozitāte: jo te patiesi ir visu laiku kā tādam durakam jāpaļaujas uz augstākiem spēkiem un jācer/jālūdzas, lai tie pasargā no negadījumiem, kas uzglūn ik uz soļa, nomodā un miegā. un, redzot, cik vājprātīgus plašumus un dziļumus šeit sasniedz cilvēku attieksmes pret savu un citu drošību (apzināta) bezatbildība, nāk smiekli par Latvijas histēriskajām kampaņām par atstarotāju lietošanu gājējiem. nē, paties. pasakiet man vārdu "atstarotājs", un es zviegšu un rēkšu tik dzīvnieciski, ka jums nekavējoties radīsies vēlme mani aizsūtīt uz psihiatrisko slimnīcu. atstarotājs gājējam!!! mwahahaha!!! kad Manilā pasažieru džipiem un mopēdiem ar blakusvāģi (tricycle) ir normāli tumsā braukt bez ieslēgtām gaismām, pēdējiem turklāt vēl pretējā virzienā pa vienvirziena ielu; kad iedomāties puslīdz _droši_ un _pārliecināti_ šķērsot ielu pie zaļās gaismas var mierīgi izrādīties pēdējā muļķība, ko gājējs savā dzīvē var paspēt paveikt. es neturpināšu uzskaitīt piemērus. man sāp vēders. /nopūta, žesc (c) Vīpsna |
|
|