| To whom it may concern |
[Nov. 16th, 2007|02:45 pm] |
Es ļoti, ļoti mīlu savu vīru, un neviens cits vīriešu dzimuma planētas Zeme iedzīvotājs mani tā neinteresē. |
|
|
| |
[Nov. 16th, 2007|08:12 pm] |
lietavu aukstais (zvēru - gaisa temperatūra bija nokritusies kā minimums līdz +20 grādiem!) divdiennieks ir cauri, skolās atsākušās mācības, ir karsts un arī visādi citādi viss pa vecam.
bet kamēr nebija pa vecam, bija tā: lietavas sākās trešdien. ceturtdienas rītā jau bija salijis krietns strēķis, un Manilas ielās lietus sekas nav ilgi jāgaida: vietām kājāmgājējiem jābrien pa ūdeni līdz ceļiem. nepienāca ne trīs pēcpusdienā, kad attapās arī skolu vadība, un, brīdī, kad ūdens ielās sasniedzis augstāko līmeni un lietus gāž pilnā sparā, pārtrauc mācības uz nenoteiktu laiku. visi brīvi, un bērneļi, lietum gāžot, amfībijas tēlodami, kuļas mājup. novelk cienīgās melnās slēgtās kurpes un baltās zeķes, uzvelk dušas čības un brien mājup. kad skolēni aizkūlušies mājās, lietus pārstāj, un, tā kā tie ir tikai nelieli sadzīves plūdi nevis stihija, ūdens maķenīt noskrienas, un, ja pirms tam nebūtu pārtrauktas mācības, bērni kā ik dienas normāli aizstaigātu mājās. bet ko nu vairs. tiesa, lietus drīz atsākas, lai, kā vēsta laika ziņas, dažādā intensitātē bez pārtraukuma lītu līdz nākamās dienas rītam. kad bērneļi atkal, ūdenim ielās viļņojoties līdz ceļiem, dudina uz skolu.
nekas neparasts. normāla, pierasta sistēma. neraugoties uz faktu, ka pastāv lietišķā (pielietojamā?) meteorolōģija, televīzija, ziņas un laikapstākļu prognōzes, mācības skolās vienmēr tiek, kā likums, uz nenoteiktu laiku pārtrauktas un bērni ārā iztrenkti brīdī, kad laiks ir visdraņķīgākais un ūdens ielās visdziļākais (nē, nu, vienmēr jau pastāv iespēja, ka paliks vēl sūdīgāk). taču pilnīgi noteikti nekad un nekādos apstākļos PIRMS. |
|
|