- 29.5.09 05:00
Es tak to Sicīliju iztēlojos sausu, asu, saules izdedzinātu, viscaur brūni dzeltenu ar pieticīgiem zaļuma raibumiem. Arī Sardīnija, lai arī tāpat maijā, palikusi prātā kā brūna zeme ar pelēcīgi zaļo un tumši piesātināto zaļo. Bet Sicīlija izrādījās krāsaina, zaļa, koša, mainīga, piesātināta. Droši vien augustā no zaļuma maz kas būs palicis, bet maijs ir sulīgs. Sevišķi Madonijas kalnos.
Ozolu meži, skabāržu meži, akmeņozolu meži, ileksu meži, cits virs cita, kārtu kārtām.
Dažādībai bilde ar sarkanu lemuru, kurš izskatās varen priecīgs: droši vien atradis takas marķējumu - kādu sarkanu vai zilu laikamēles pusnolaizītu pļecku.
Visur zaļš, zaļš, bet tad pēkšņi ziemeļpusē nieka nepilnu 2km augstumā skabāržiem lapu vietā mīksti, tikko pavērušies pumpuri. Un sniegs. Klajākā vietā ne vainas, bet uz takām, kur vienā pusē zaru mudžeklis, otrā akmeņi, bet pa virsu laba kārta zaļi pašķīdušu govju mēslu, brišana nebija diez ko patīkama. Sērsna kļuvusi trausla, un, neuzmanīgi liekot kāju blakus lielākiem akmeņiem, gadījās iegrimt līdz gurnam. Smieklīgi. Vispirms doties uz ziemeļiem pēc agrāka pavasara, bet pēc tam uz Vidusjūras krastiem papriecāties par neizplaukušiem pumpuriem maija vidū.
Re, 15. maijs, Sicīlija:
- 1 rakstair doma
- 29.5.09 16:41
-
eh.... Sicīlija, Sicīlija... Es labprāt tur vēl kādreiz aizdotos. Ilgojos...
- Atbildēt