4. Janvāris 2010

• 4.1.10 00:13
• šodien iedibinājām jaunu sporta veidu: kukuržņu spārdīšana garajās distancēs.
  izejam pastaigāties, bet apkārtējo skaistumu pat nemanām (ka tāds ir, zinu, redzēju pa logu un iepriekšējās dienas pastaigā), jo deguni vislaiku pavērsti lejup. kā pie durvju priekšas sākam dzīt sasalušas sniega pikas uz priekšu, tā nodzenājam cilpu cilpām visapkārt savai mazpilsētai. kad kukurznis mirst, drupdams pa drupatai gandrīz dabīgā nāvē vai nelaimes gadījumā zem manu zābaku skrūvēm, rūpīgi tiek izraudzīts nākamais. un tā pusotru stundu, mērķtiecīgi virzoties uz priekšu (ja neskaita brīžus, kad smiekli sarāvuši tādos līkumos, ka jākrīt gar zemi kupenā).
• 0 rakstair doma

• UPD
• 4.1.10 22:38
• starro inspirēts UPD 17. dec ierakstam.
  
  Savinas Janatu diska Primavera en Salonico grāmatiņā atradās cits teksta variants. Pantiņi tie paši trīsi par nobrūnēšanu vasaras saulītē, jūrniekiem un karaļdēlu [tikai stipri atšķiras transkripcija], bet piedziedājumā citādums ir interesants:
  
  Morenica, graciošica soš.
  Yo moreno, tu morena,
  y ojos pretos tu
  
  "Melniņa, skaistiņa tu esi.
  Es melns, tu melna,
  un tev skaistas acis."
  
  Un tas jau atgādina fanijas noskatīto turku dzīvesdziesmu: es puisis, tu meita, še roka, lec manās rakstītās kamanās!
• 0 rakstair doma