Principiāla lieta - skriet. Maršruts - Lāčplēša/Valdemāra krustojums, Vanšu tilts, Preses nams, pāri pa ledu uz Radisson SAS, Akmens tilts, Vecrīga, Lāčplēša/Valdemāra krustojums. Pārsvarā skrēju labā tempā, izņemot uz ledus - a tur pašsaglabāšanās instinkti teica, ka jāpiebremzē.

Apģērbs un salšana - biju ar silto apakšveļu garo, t-kreklu pāri tam, garo kreklu pāri tam (vieglais, ko Krūmiņš pārdod tāds, garām rokām, oriententeristu), pāri garām a-biksēm bija armijas goretex, nedaudz par īsu, kājās vilnas zeķes+salomon pro. Virsjaka - atlaižu jaka no ceļotāja, kaut kāda alpina, zila tāda. Cimdi - kaut kādi thinsulate, lētie, cepure - bieza parasta. Izjūtas - pāri vanteniekam nekādas problēmas, varbūt nedaudz pūš caur kurpēm. Problēmas sākās, kad pagriezos uz Akmens tilta pusi - nedaudz iepūta sejā un tas jau bija sāpīgi, uz Akmens tilta sākās interesantas izjūtas - vējš iepūta kapucē un cauri cepurei pie auss, papildus tam sāku just, ka lūpa salst ciet, sāka salt kāju pirksti. Vecrīgā, kur vēja mazāk, lūpu salšana pārgāja, uz beigām sāka salt kājas cauri goretexam.

Situācijas analīze - ~-17 grādos (tik bija Imantā, kad izskrēju), šādi ģērbies var noskriet to gabalu, ko skrēju, bez īpašām problēmām. 70 km gabalam vajag vairāk parūpēties par kājām - diezgan salst ceļi, tiem kaut ko īpašu, zeķes vajag vairāk (divas?) vai arī speciālas kaut kādas, vai arī - citus apavus. Biksēm arī vajag kaut ko vairāk, lai pārvietotos šādā temperatūrā + vējā. Jaka - baigi ok, nesala, varbūt vienīgi kaut ko nedaudz papildus/līdzi vai virsū - vēl vienu kreklu vai divus vai džemperi.

Tā, tūlīt skrienam. Mīnusi jātestē.

Lēnām briest komanda vxam. Cerams, ka nobriedīs līdz mirušajai līnijai. T.i. - paspēsim piereģistrēties. Kāds sastāvs, jūs jautāsiet? Es, Pēteris Lediņš, teorētiskais līderis. Tad Fiziskās sagatavotības menedžeris - Jānis Užulis. Komandas skaistais gals (atšķirībā no neskaistā) - Dace Kadakovska. Pagaidām trūkst 4.ais. Bet tas izskatās, ka varētu būt kādreiz slavenais vieglatlēts (nu labi, muldu) Mārcis Āboliņš.

Šodien, starp citu, pavazājāmies pa Pārdaugavu - izklaidējāmies, paskrējām. Asākās epizodes - ledus pie Preses Nama un Āboliņš, kam reibst galva Ķīpsalā. Mājās skrēju arī kājām pēc īsas atpūtas, pie tam ar mugureni, kas nejēdzīgi piebāzta ar tīrām drēbēm un žurnālu Nedēļa.

Fiziskais - ik pa brīdim sāp kāja pēc svētdienas futbola, celis vēlarvien tāpat kā vienmēr, otrs arī. Domāju tā - nedaudz manuālā terapeita un tad jau būs ok.

Atkārtoju iepriekšējo skrējienu. Ar citām kurpēm. Rezultāti ir.

Svētdien/Pirmdien veicu interesantu skrējienu - svētdienas vakarā Lāčplēša iela - Biķernieku iela. Pirmdien no rīta - Biķernieku iela - Kundziņsala. Abas reizes nopriecājos par to, ka kājas no sākuma sāp, tad nē un tad atkal, bet savādāk. Lēnām skrēju, bet labāk lēni nekā nemaz. Un bez tam - tā kā skrēju ar pilnu mugureni, tad vispār elegants treniņš sanāca. Mugura sāp un tā.

Fakti:

Jē, pakāpos uz skapja, atradu veco ķiveri - biju pārliecināts, ka man tās vairs nav, pazudusi.

Tagad: ja nu kādam vajag ķiveri, tad viņu var viegli no manis dabūt:).

Šī tad bija viena ideāla sestdiena.

Ko es darīju? Es agri cēlos, devos uz Zemitāna staciju, braucu uz Siguldu, gāju Mežakaķi, braucu ar vellapēdu, braucu no Siguldas ar vellapēdu, gāju pirtī.

Vai man patika? O, jā!

Īss kopsavilkums - kompānija - Kaspars Omuls, Līga Gaigule (respekt, tādu ātrumu uz vellapēda negaidīju), Andris Lūkins (viņam būs brīdis pārdomām, par to, ko var, un par to, ko nevar), Mežakaķis - divas stundas, apkārtnes meži ar vellapēdu (netīrs) - 6 stundas, no tām brauciens Siguldas kalnā 4 minūtes 50 sekundes, brauciens mājup - divas stundas

Braucot mājās, starp citu, salu.

Ak jā, kopā ir 21xx kilometri ar vellapēdu jau nobraukti, jē.

Tā, šodien šķērsoju Brīvības ielu (iela ir, brīvības nav) pie Lāčplēša ielas. Braucu kā cilvēks pie zaļās, bet debilie kājāmgājēji mēģina šķērsot ceļu. Pats mēģināju apbraukt džeku kaut kādu no mugurpuses, bet tas, mani ieraudzījis, apstājās. Bremzēju, taisīju kūleni, kā par brīnumu bez skrambiņas.

Tips, protams, aizlavījās, kad es rupji nolamājos, bet zaudējumus pamanīju vēlāk - aizmugurējais ritenis astotniekā. Aizvedu uz Trasi, lai taisa. Redz, vai varēs salāpīt...

Papildus ekstrēms šodienai - aizgāju ar šokolādi pie skolotājas Reiteres uz skolu. Parunājāmies, pasmējāmies. Kad ieradās Kriķis, gājām prom, bet nu tādu rēku jamais sataisīja, ka prieks.

Ejot lejā, pamanīju baigo baru ar meitenēm. Paprasīju, kas tur ir - izrādās, "Kamēr" veicot noklausīšanos. Pierakstījos, pamēģināju, izgāzos. Nu labi, izgāzties var, ja domā, ka ir baigi labais, bet es taču tā nedomāju, vai ne?

Sestdien, pagājušo, aizminos uz Siguldu un paliku tur pa nakti - sak', nevar zināt, vai kāja nesāp. Vellapēds arī tāds - jau no Alfas tā jokaini čīkstēja, bet vai nu tā būtu kāda problēma.

No rīta ņēmos braukt pie Jura Zavicka, kas manu vellapēdu laipni apkopa, bet pēc tam piereģistrējos Vienības braucienam. 8 LVL un MTB grupa rokā. Satiku pāris pazīstamus, jamie daļa tautas klasē, citi MTB. Sāku baidīties.

Mācība - ir jēga ierasties laikus (lai būtu priekšā starta koridorā ar īsto numuru), un ir jēga reģistrēties laikus (lai būtu labs starta numurs). No īstā starta sanāk drūmā mīcīšanās, bet vēlāk nākas dzīt klāt, kas nemaz nav forši.

Interesanti, ka neviens nebrauca ar mugursomām - man kā jau baisam iesācējam tur sistēma mētājās un visādas liekas lietas...

Pie tehniskā starta pacentos vēl aiziet krūmos, bet pēc tam sākās. Labi gāja - visu distanci gāju tautiešiem garām, bet īsi pirms Turaidas izbeidzās spēki, un vairs neko īsti padarīt nevarēju. Siguldas kalnā gandrīz kritu kaunā - man pagāja pat pāris meitieši garām, bet nu visumā spēks. Augšā baigais prieks bija.

Pēcāk atpūtos, bet pēc tam vēl padomāju un braucu uz Rīgu. Lepnā vientulībā...

Rezultāts - ap 2. trešdaļas beigām vīru konferencē. No sievišķiem 5 gabalas man piecas priekšā, bet nu nekas - gan jau nākamreiz, galugalā - mana pirmā sezona uz vellapēda tā puslīdz nopietni.

Kas vēl - startēju ar komandas nosaukumu Fraternitas Lettica. Interesanti, bet tautas klasē bija Rolands Irklis ar komandas nosaukumu Selonija. Lelde Tipāne, savukārt esot izbaudījusi tautas klases priekus ar gandrīz-MTB trases sākumu.

Sestdienā pamodos ap 14.00, paēdu, aizgāju uz Drogām, dabūju striķi (to tur nepārdod, bet tādas laipnas
meitenes gadījās). Sasēju guļammaisu, paklājiņu pie vellapēda un aidā - uz Plostiem.

18.15 sāku braukt, 23.15 beidzu. Nepatīkami braukt bez priekšējā lukturīša, toties interesanti vērot ēnu dejas,
mēnesim brāļojoties ar manām kājām un vellapēdu. Galā nobraucis vēl padejoju un iegāju pirtī. Celi, saprotama lieta,
atkal apdauzīju bikiņ. Gulēju ārā - paklājiņš, guļammaiss kaut kāda pustelts virs galvas un labinieks. Pa nakti Dzenis
gan bļaustījās kādu laiku, bet nu - sporta spēles, saprotiet, pirmo vietu Fraternitas Lettica paņēma basītī.

Otrā dienā futbols, kur mani pielika par tiesnesi - kaut kāda stulba vēlme izpalīdzēt. Paši arī tīri labi spēlējām.
Grupā trīs spēles - Terv!, Lett! un Patria, visas spēles - 1:0.
Pirms pusfināla sanāca kārtīgi pielocīt kuņģi, bet pēc tam uz spēli vēl skriet. Varbūt tāpēc
aizspēlējāmies līdz soda sitieniem, bet tomēr viņus,
Frat!Metr!, vinnējām. Visbeidzot finālā atkal Tervetia, un beidzot arī zaudējām. Velna milti, bet neko darīt.
Kopvērtējumā arī trešie palikām. Būtu novinnējuši, būtu otrie. Bet labāk nekā citus gadus vienalga.

Futbols, zināms, ievilkās un uz Rīgu izbraucu krietni pēc pieciem, precīzāk, 17.50. Visumā jauks ceļš, vieglāks it
kā, kaut arī nogurums lika manīt sevi. Atpakaļ atbraucu kādās 4.5 stundās, kamēr otrvirzienā bija ap piecām. Uz
jūrmalenes arī naktī var braukt - tomēr lampas spīd utt.

Tas laikam viss. Ā - vēl maniem faniem notikumu apraksts nākotnei -
ceturtdien/piektdien Limbažu kausa futbols. Septembrī - Tiņa sacensības, bet tās īsti nesaista, drūmā vellapēdu
būšana, bet visbeidzot - VX Velo leģenda novembrī. Nu ja, tagad gan viss.

Vēl arvien baidoties par sāpošo kāju (jā, tā vēlarvien sāp), kāpu vellapēdam mugurā 7os no rīta piektdien un devos
uz Rīgu. Ne pārāk garā laikā - ala 4 stundas vai kas tāds, tiku galā. Pie māmiņas iegāju vannā, tad braucu uz mājām
caur Hawaii Ekspeks veikalam - atlaidītes, ziniet.

Visbeidzot nonācu mājās pie neta, lai saprastu, ka Viveres sači notiek
pie maniem laukiem. Konkrētāk - starta vieta ir pie tuvākā sakarīga ezera. Sametu pilnus forumus ar lūgumiem
pēc komandas, bet tas diez ko nepalīdzēja. Aizsūtīju arī Kasparam Omulam vēstuli. Atbildi nesagaidīju, devos pie
draudzenes - nu, ja nav lemts, nav. Otrā rītā (ap diviem), apskatot epastu, sapratu, ka varēju startēt.
Johaidī!

Šodien atvainojos par notikušo, liekas ka ir kārtībnieks.

Ok, tātad stāsts par manu atvaļinājumu jeb precīzāk - tā sākuma daļu. Biju laukos piecas dienas. Ierados tur svētdien, 14. augustā. Saridāju pekelītes, iesaiņoju karti. Karte - armijas parastā, 1983. gads. Pirms kāda laika mēģināju iet ar karti "Na mestnosti 1908." - tas nebija jauki.

Nogulēju līdz pulksten vieniem un pirmdienas dienā iegāju mežā. Mani lauki - Gala Reinas, Cēsu - Ērgļu ceļš, pēc Ģikšiem. Maršruts - uz ziemeļiem pa 100% mežu lamājoties par sēnēm, kas tajā laikā bija pacentušās augt tīri vai visur.

Amatu šķērsoju pie Amatām, pēcāk pa elektrolīniju līdz vecajam Gulbenes-Ieriķu dzelceļam. Tad pa to kājām līdz Rāmuļiem, tad Māļiem, kas ir jau uz šosejas. Kādu gabalu skrēju pa šito objektu, uzdūros sunim. Vēl pāris soļu - un suns nobijās. Aiztesās kā vells. Otru suni satiku pie jau pašā dzelzceļa galā - jamais izkāpa no krūmiem, bet aiz tiem, laikam, govis. Zāles pret suņiem - akmens kabatā. Pēc dzelzceļa gāju tikai pa ceļiem.

Turpmākais ceļš - pagreiziens uz Bānūžiem, tur biju ap 21:30. Palika patumšs, uzliku lampeli uz pieres un, aidā, tālāk. Uztaisīju līkumu ap Bānūžu ezeru, apskatīju veco baznīceli, papriecājos par suņiem un lepnā vientulībā turpināju ceļu uz Elkas kalna (galā atrodas kaut kāda tv pārraides stacija, kura darbojas bez cilvēka roku palīdzības. Turpat esot arī Gaujas sākums. Diez, kā tas izskatās? Kaut kāds nožēlojams grāvis, vai?

Skujenē ierados pirms 5iem no rīta. Kājas bija jau pārskalojušās. Ieraudzīju lampu kādā mājā - izrādās, veco ļaužu pansija. Skaists vārds pansija, nevis pansionāts. Pirms Skujenes kāds puisis ar buldozeru jau šajā laikā plosījās - baigās zemes grēdas stumdīja - diez', kas tur būs? Skujenē izdomāju papūst kādu laiku, tas diez ko nepalīdzēja - savācu savu survival blanketu un turpināju.

Pie Ērgļu ceļa izpētīju vecos Kosas kultūras namu, kura iekšpusē esošās reklāmas liecināja par darbību ap 1990. gadu, tiesa, vēlāk uzzināju, ka vēl 2000. gadā tur esot dejas notikušas. Tusiņu vieta labu labā.

No turienes morāli bankrotēju un nostopēju kādu puisi, kas brauca uz Saulkrastiem strādāt. Mājās biju pēc 6iem. Kopā vecaistēvs saskaitīja 16.5 h ceļā, bet es - kādus 45 km.

Ko ņēmu līdzi ēdamu - 2 l Maxim dzēriena, mazāk par 1 l ūdeni. 4 Manijas batoniņus, 8x2 šķēles maizes (apēdu kādas 5x2), rozīņu maisījumu ar riekstiem un datelēm, par daudz - visu neizēdu. Otras zeķes - nav jēgas, ja tās nav labas: likās, ka vilnas zeķes pēc Ceļotāja slapjajām sešlatīgajām ātri pašas palika slapjas, bet pēc tam saberza kājas.

Tas tā, īsumā.

Laiku līdz piektdienai pārsvarā pavadīju guļot.

Man ok.
Tikai ir jauna ideja - nekad nekad neskrien ar somu, kuraa ir tomaati :). Un ja skrien, paruupeejies, lai blakus nebuutu atsleegas, kas leekaa. Jo atsleegas, kas leekaas sashkjaidiis tomatus, bet to tu konstateesi tikai iepretim molam, kad celjaa jau buus pavadiita krietna pusstunda. Bet ja tomeer ieliec atsleegas, tad neliec mobilo blakus. Jo tajaa satecees tomaats un vinjsh vairs nestraadaas. Bet ja nu tomeer ieliec, tad meegjini izvairiities no dolubenes. Kas blakus staavot nevarees iztureet un arii uzspraags. Un visu to var arii ielikt maisinjaa,a jo, jka tu nebuusi ielicis, tad tas viss izshkjiidiis pa visu somu.

Nu taa, taa kaa man tagad nevar piezvaniit.

Ledins

Shitais bija labi sen - skat. šeit

Manaa komandaa bez manis - Imants Kreituss, Gints Poris, abi no manas futbolkomandas, un Imanta skolas biedrs Andris Pirtnieks, orientierists, galvenais virziitaajs distancee. Aizbraucaam liidz Dizhozoliem (t.i. - pie Ogres, nedaudz aiz Ciemupes) ar manu maaminju, mantas atstaajaam
Maarcha komandas mashiinaa. Pie atbraukshaanas domaajaam paarvietoties ar 4 somaam, tad minimizeejaam to uz divaam.

Sacensiibas saakaas 23.40, kaut patiesiibaa vajadzeeja saakties 22.30. Ugjis Vismanis shajaa laikaa izklaideeja publiku ar neseno hitu par Melno Kaarli, kas liek krievu beerniem maaciities latviski. Kopaa bija 20 komandas, kaut pieteicaas saakotneeji kaadas 24. Pirmo meegjinaajaam savaakt otro punktu, bet to neizdevaas izdariit, attieciigi atlikaam uz distances beigaam, tad skatiijaamies uz vilcienu, kam beigaas bija pieliimeets kaut kaads burts, knapi ieraudziijaam. Turpmaako distanci veicaam labaa tempaa, diezgan daudz skrienot liidz 9. punktam. Sheit saakaas pirmaas probleemas ar karti.

Karte - gjeneraalshtaaba krieviskaa, taisiita 1982. gadaa, taatad tikpat veca cik es, bet izdota 1983. gadaa. Izraadaas, ka tajaa laikaa Ogres upee bija sala, kura tagad ir uz pusi noiisinaata - t.i. - otra salas puse ir pievienota sauszemei. Punkts atradaas jau tajaa galaa. Izklaideejaamies uz salas kaadu pusstundu, liidz briidim, kad ieradaas naakamaa komanda - tie paskatiijaas, paskatiijaas un viens no vinjiem izdomaaja, ka jaaiet taalaak pa to salu, kas jau sauszeme - gaaju liidzi. Peec pusstundas atgriezaamies, lai saprastu, ka punkts ir pielikts pie betona sienas jau tagadeejaa sauszemee - bijaam vienkaarshi palaidushi to garaam. Naakamie punkti aizgaaja labi, liidz atgriezaamies pie 2. punkta - no otras puses it kaa labaaks orientieris, aizaugusi stiga, kuras apkaartnee pavadiijaam kaadu stundu. Visbeidzot, izdomaaju, ka ja jau labo pusi mees esam izokshkjereejushi tik ilgi, tad jaameklee otraa pusee, varbuut taa stiga, kas tagad aizaugusi nemaz pirms 20 gadiem nebija stiga. Kaa tad - tur arii tas punkts bija.

Pirmajaa starpfinishaa peec tiiraas distances 18 km bijaam 10tie ar divaam komandaam turpat - vienu nedaudz priekshaa, otru nedaudz aizmuguree. Shajaa laikaa pirmo reizi bija jau slapjas kaajas, kas sausas taa arii vairs nekad nepalika.

Otraa distances dalja - 12 km, no kuriem dazhi kontrolpunkti, tad skautu taka, kas beidzas ar kontrolpunktu un tad atgrieshanas starpfinishaa. Lai tiktu pie kaada 4. KP naacaas paarbrists paari Ogrei - to dariijaam visi, nedaudz pieraksta saslapinaajaam kartinju - tas pasaakums bija taisni laikaa, lai atmostos. Ap kaadiem 9.00 bijaam Ogresgalaa, kur iegaajaam veikalaa.

Skautu takai saakoties, shkjeersojaam Ranku (?), atkal kaajas papildus slapjas. Skautu takaa gaaja viegli un labi, liidz nejeedziigai noraadei, kas bija nokritusi - tur divas komandas bija atstaajushas pa vienam daliibniekam, kas meegjinaaja saprast, kur iisti jaaiet taalaak - piezvaniijaam organizatoriem, tie pateica patieso virzienu - izraadaas, nevis stigaa pa taisno, bet elektroliinijaa. Sheit bijaam nokjeerushi Brikshnja komandu, kuraa gan no Brikshnja (www.briksnis.lv) starteeja viena meitene. No skautu takas beigaam izgaajaam labaa tempaa, bet otro starpfinishu savaacaam 5./6., kopaa ar Briksni. Peec shii posma Aabolinjsh pazinjoja, ka vinjam kaajas beigtas un no komandas vinjiem turpinaaja skriet 2 cilveeki. Bikinj domaajaam par to, vai vajag starteet taalaak, vai nee, bet izdomaaajaam iet, kaut leenaam. Tiesa, liidz kontrollaika beigaam bija atlicis jau diezgan maz.

Treshajaaa posmaa pirmie punkti naaca viegli, vieglos mezhos, bet turpinaajumaa divi punkti, kas jau no kartes puses nebija nekaada dieva daavana, bet realitaatee sanaaca purvupurvi. Ap kaadu 3o punktu sachakaareeju kaaju - it kaa neko neizdariiju, bet nu saaka saapeet ne-pa-jokam.

Tikaam cauri gruutajai distances daljai un nonaacaam liidz izgaaztuves punktam. Shajaa laikaa kontrollaiks jau bija beidzies un mana maaminja finishaa arii muus gaidiija. Izdomaajaam, ka jaameegjina iet cauri uz naakamo punktu - tas buutu 22. no 25. Iebridaam mazaa purvelii, bet, lai no taa tiktu laukaa, vajadzeeja iet atpakalj vai brist cauri latvaanju audziitei, ko dariit galiigi negribeejaas - manaam bikseem cauri koda gan odi, kad naatres, taapeec latvaanjus ar prieku negaidiiju. Saprataam, ka jaaiet apkaart - paskriet vairs nevareeju vispaar. Sazvaniijaamaies ar maaminju, izdomaajaam, ka nav ko aakstiities un bridaam laukaa.

Kad ieradaamies finishaa, izraadiijaas, ka 2 komandas tieshaam bija beigushas distanci, pie tam vienus satikaam - izskatiijaas, ka vinjiem pasaakums nekaadas emocijas nebija izraisiijis, nebija pat pamociijushies. Reekjinu, ka mums kaada 4./5. vieta pienaaksies.

Peec pasaakuma devaamies uz manaam maajaam, kur nomazgaajaamies un izdzeeraam pa glaaziitei Ja:germeistara. Aizgaaju guleet ap 17.00, pamodos 2.00, paaris stundas miegs nenaaca, paeedu, aizgaaju guleet un 10 no riita biju augshaa.

Kaaja saap veel shoriit, bet papildus tam deg arii peeda - atmiekshkjeetaa aada kaut kaa jociigi uzvedaas.

Nu, iisumaa viss.