Bijušais atsūta vēstuli ar atvainošanos. Saraustītu, saldu vēstuli. Lūdz piedot lietas, kuras nodarītas sen, pirms diviem gadiem. Šķiet, man vajadzētu atbildēt, tikai jau kuro reizi skatos uz vēstuli pastkastē, un pat nenokļuvusi līdz opcijai 'reply', aizveru to ciet. Nezinu, man nav vairs ko teikt. Nekādu emociju. Ne vairs sāpju, cerību, ne prieka, ne atvieglojuma, ne ārišķīgas vēlmes teikt „zinu, ka man iet labāk nekā tev” pat tad ja tā varbūt nav. Jau sen dzīvoju dzīvi, pēc kuras raudot, sevi žēlojot un sev pārmetot ilgojos tik neciešami ilgu laiku. Dzīvi, kurā esmu brīva no ikdienas domām un atmiņām.
Ja vien tagad manā pastkastē negulētu tā sasodītā vēstule. Varbūt jānosūta ziņa: „Atvainošanās pieņemta! Paldies, ka izvēlējāties šo e-pastkasti. Lai Jums veiksmīga diena”.
Vai vabūt man jābūt jaukai, saprotošai un smaidot jānodudina: „Viss kārtībā, draudziņ, kas bijis, bijis.”