Ziniet ko? Man ir nolādētā sniega depresija. Viss ir balts un brūns, un drūms, visas dienas izskatās vienādas, visi cilvēki izskatās pārguruši.

Es gribu iet laukā skriet, es gribu braukt visur ar riteni, es gribu braukt peldēties, es gribu valkāt sandales, kleitas un t-kreklus, es gribu cept gaļu un dzert alu zaļā pļaviņā un ar draugiem kaut kur pasēdēt tā, ka nākamajā rītā deguns ir nodedzis sarkans. Bet ne, @#$%, birst pa sniegu, birst pa sniegu, šad tad paslidot (paslidot tā, ka kāds maitasgabals vienmēr sačakarē manu kāju), ikdienā, brienot pa sniegu, valkāt zābakus un mēteli, kas sver sazin cik kilogramus, un visu laiku ēst kaut ko, kas vai nu ir zaļš, bet negaršīgs, vai zaļš un dārgs un mazliet ēdams.

Un vēl es negribu visu laiku sēdēt pie datora un rakstīt kaut kādus bezsakarīgus darbus.