Šodien atklāju, ka skrienot var klausīties audiogrāmatas un tas ir perfekti divu iemeslu dēļ: ikdienā man ir pārāk grūti novirzīt uzmanību tikai uz vienu maņu un adīt man vairs nepatīk, bet savukārt skrienot ir daudz patīkamāk koncentrēties uz zinātnisko fantastiku nekā uz to, cik kilometri vēl atlikuši.

Sestais šī gada skrējiens (piektais, ja neskaita to izgāšanos nākamajā dienā pēc asins nodošanas - neskrieniet ar krietni pazeminātu eritrocītu skaitu, ļaudis, sirds sāk trakot un plaušas sāpēt), distance tur pat, kur pagājušā gada oktobrī atstāju (8.5+km), ātrums tāds pats ar kādu pagājušo gad skrēju pieciniekus (6-7min/km, kā kurā reljefā/saulainībā), problēmas ar ceļiem - tuvu nullei, nogurums - niecīgs.
Secinājums - ja kājām jānes mazāk kilogramu, attīstīt vairāk enerģijas ir fiziski vieglāk. Nu ko, jātiek vaļā no vēl kāda desmitnieka un jāuzstāda pusmaratona mērķis nākamgad.

Kaimiņiem dārzā ir parādījušies vingrošansas riņķi, stienis un vectēvs, kas māca bērniem šaut ar gaisa pistoli. Man ir puķudobe. Gribu mainīties.