To, protams, var pagriezt arī tā. Ja dzīve šķiet nicināma, ka eksistēt ir nepanesami, nevienam nav aizliegts mirt.

No otras puses, kāpēc ir jānotiek kam tādam, lai vairs negribētu dzīvot? Jo apziņas stāvoklis taču ir mainīgs. Un vai tiešām vienmēr cilvēks ir tik bezcerīgā situācijā, kad tuvākie cilvēki vairs nespēj palīdzēt? Var, protams, jautāt, vai dzīve ir tik vērtīga, ka pie tās jāpieķeras ar zobiem un nagiem?

Pašnāvībās skumja šķiet apziņa, ka nekam nav jēgas. Lai gan tas izklausās vienkāŗšoti, situācijas var būt dažādas, kāpēc cilvēki vairs nevēlas dzīvot. It īpaši fizisku ciešanu dēļ. Tāpēc nav tā, ka es nosodītu labprātīgu aiziešanu no dzīves.