lazdu_ragana

http://maimaimairita.blogspot.com/

Izrādās, uz dzīvi var skatīties no dažādām pusēm. Es šodien sāku uz savējo palūkojos kā uz cīņu. Vakar cīnījos ar Guitar Hero bungām - un uzvarēju. Šodien cīnījos ar pankūku recepti - un uzvarēju - tās beidzot sanāca tieši tik gaisīgas, cik vēlējos un tagad mūsmājas smaržo pēc mammas laukiem. Vēl es cīnos ar kodēm, saplīsušām biksēm, makroekonomiju un statistiku. Redzēs, kas man uzdrošināsies stāties pretī rītdien.

¨Man patīk izaicināt likteni," teicu es un metos gatavot sarkano biešu salātus ar gaišziliem džinsiem kājās.

Uz ielas satiktais narkomāns cītīgi stāstīja manam puisim, ka tādas meitenes kā es "esot visuzticīgākās un vislabākās". Tad turpināja pīties savā neveiklajā manis slavinājumā, kas patiesībā vairāk izklausījās pēc tāda mierinājuma "tas nekas, ka Tavai draudzenei pupu nav, vismaz ar citiem nepīsies". Es tikmēr mēģināju saprast, vai tik tiešām šodien tik slikti izskatos. Narkomāns beidzot saprata, ka ir iebraucis milzīgā purvā un ārā vairs tik nav kā, un apklusa. Palūdza mums naudu, mēs paziņojām, ka mums tādas ekstras nav, un tad viņš aizgāja.

Es vēl vismaz stundu turpināju pukstēt - bet mani nosauca par nesmuku, bet mani nosauca par nesmuku!!! Spoguļojos visos skatlogos, mēģināju saprast, kas ar mani šodien nav kārtībā, un smējos par sevi un visu pasauli.

Zinu, ka komentāros skatīties ir slikti, bet ar visu šito Norvēģijas padarīšanu nenoturējos. No kurienes Latviešos ir radies tāds naids pret musulmaņiem, ja lielākā daļa labi ja trīs tādus ir redzējuši? Pat šeit Spānijas dienvidos dzīvojot, kur Marokāņu pilns, jūtu mazāk nepatikas. Tie latviešu bāleliņu stāsti par mellajiem, kas nestrādā un slinko, man arī šķiet smieklīgi. Parunājiet ar kādu no Āfrikas, kas te lielajās dārzeņu plantācijās strādā, parunājiet ar Ekvadoras sievietēm, kas savītušiem večiem dibenus slauka, jo viņu bērni tos ne redzēt negrib. Eiropa izmanto imigrantu darbaspēku darbiem, kurus paši nevēlas darīt. Mēs gribam, lai imigranti mums vergo, bet negribam viņus ne redzēt, ne dzirdēt.

No otras puses, aizvien vairāk jūtos pārliecināta par to, ka lielākajai daļai Eiropas iekšējo imigrantu traču un baiļu pamatā nav kultūras vai integrācijas jautājumi. Tā nav kultūru cīņa, bet gan klašu interešu sadursme. Tie ir sociāli konflikti un risinājums ir nevis kārtējā starpkultūru ballīte vai plakātu konkurss, bet gan drošs darbs, izaugsmes iespējas, kā arī pieeja veselības un izglītības sistēmai.

Un, galu galā, vislabākais jau būtu, ja cilvēkiem nebūtu jāmūk no savas valsts labākas dzīves meklējumos. Visi labējie cītīgi runā par ļaunajām imigrācijas sekām, bet nez kāpēc nekad nemin cēloņus. Lūk, visi dvieļagalvas un mellie sēžas laivās un kuļās uz Eiropu, jo mēs viņiem nepatīkam un viņi grib mūsu privāto ballīti piesmirdināt un mūsu tīrās skaistās kultūras iznīcināt. To, ka mūsu nafta nāk no turienes, mūsu kafija, tēja, rīsi, šokolāde nāk no attīstības valstīm, tur tiek ražotas mūsu drēbes un elektrotehnika neievērojot Eiropas striktās drošības prasības (un tur arī liela daļa mūsu elektronisko atkritumu tiek izmesti), par to tā īsti negribas runāt. Mēs maksājam pietiekami naftu ražojošo valstu diktatoriņiem, lai viņiem savas valsts iedzīvotāji būtu, maigi izsakoties, pie vienas vietas. To pašu darām arī ar citām valstīm, no kurām iegūstam mobilajiem telefoniem nepieciešamos metālus un citus derīgos izrakteņus. Mums šāda dzīve ir ērta un mēs to negribam mainīt. Kārtējo reizi - gribam redzēt no citu zemēm "pa lēto" iegūtās lietas, bet negribam redzēt to ražotājus.

Un Latvijas gadījumā man visvairāk krīt uz nerviem tieši šī neieinteresētība globālajos notikumos. Tiklīdz ar vidējo latvieti ierunājies par to, kas notiek kaut kur citur, pretī raugās tāds vienaldzīgas zivs skatiens - a ko ta es, ko ta mēs. Mums ir visgrūtāk. Tiem citiem (tik nez kuriem) tas jārisina. Mēs sevi redzam kā kaut kur ārpus esošo. Labākajā gadījumā redzam to milzīgo ļaunumu, ko visa pasaule grib nodarīt mums, bet pasarg' dies ieminēties, ka arī mēs kaut ko ietekmējam un kāpjam kādam citam uz varžacīm. Zaķīši, mēs visi esam vienā laivā. Tas var patikt vai nepatikt, bet ar to ir jārēķinās.

Bet vispār mani tas naids un saspīlējums, ko rada šī ekonomiskā situācija, biedē. Redzēs, vai mēs ko no II PK būsim iemācījušies un neatkārtosim tās pašas kļūdas.

"Norvēģijas upuri ir pilnībā uz multikulturālistu sirdsapziņas - viņu islamizācijas politika noveda pie tā, ka kādam vienkārši aizbrauca širmis"

Un nākamais solis ir vainot izvarošanas upuri pie izvarošanas, ne? Ne jau psihopāts ir vainīgs, bet gan viņa naida objekts. Jā, man labējā politika nav tuva un par nacionālismu es smīkņāju, bet šis izteiciens man šķiet slims neatkarīgi no autora politiskās piederības.

Jau divas dienas tulkoju vienu sasodītu apdrošināšanas dokumentu no spāņu valodas uz latvju mēli. Tikmēr visi man virtuāli paziņo par savām attiecību stāvokļa izmaiņām. Cilvēki šķiras, saiet kopā un atkal šķiras, a es tik tulkoju savu apdrošināšanu, uzklausu stāstus un lūru uz blakus esošo statistikas grāmatu, kas man būtu jāver vaļā lai maģistrantūras iestājeksāmenam gatavotos.

Bet nopietni, man jau otro dienu pienāk ziņas par visādu attiecību sākumiem un beigām. Vasaras trakums pa Eiropu klaiņo vai kā?

Man beidzot ir google+. Esmu priecīga, jo vecais labais facebook un draugiem.lv laika gaitā ir piepildījies ar cilvēkiem, kurus jau sen esmu aizmirsusi, kurus esmu apstiprinājusi pieklājības pēc un tādā garā. Facebook vispār man ir piemēslota ar visādās valodās runājošiem cilvēkiem,kurus ne visai saprotu. Tās grupas ar tur pa vidu mētājās. Visi farmville man krīt uz nerviem. Google+ dod smuku baltu lappusi, kurā sākt jaunu sociālo dzīvi. Uz priekšu!

P.S. Tā kā ar gmail palīdzību google jau tā par mani visu zin, neko jaunu viņam vairs atklāt nevaru.

Un pēdējais dienas puksts - vai es esmu vienīga īskājainā būtne, kas ienīst tās bikses ar šaurajiem galiem, kas tagad ir modē? Jā, esmu ar mieru visām biksēm, ko pērku, pēc tam griezt galus. Varu gānīties uz māti dabu un justies kā nepilnvērīga būtne pēc katras iepirkšanās, bet mirklī, kad lielākā tiesa veikalu man piedāvā tikai tās bikses ar ūberapspīlētajiem galiem, ar kurām es izskatos pēc galīga ķēma, mans mērs ir pilns. Grrr! Mode ne mode, bet ir apģērbi, kas piestāv tikai dažiem ķermeņa tipiem. Lai jau viņus veikalos pārdod, bet vismaz priekš tādiem susuriem kā es atstājiet kaut vienu pāri ar galiem, kuri kaut nedaudz elpo.

Es tak jums neesmu pastāstījusi par savu nedēļu in sweat factory - 12 stundu darba diena 7 dienas nedēļā. Tiesa, atšķirībā no visiem mazajiem banānu novācējiem un Nike kedu ražotājiem, es strādāju tikai vienu nedēļu un mans darbs bija smaidīt un dalīt atlaižu kuponus tirdzniecības centrā. Un pelnīju es ar labāk nekā viņi.

Cilvēks pie visa pierod. Ja nedēļas sākumā atgriežoties mājās biju pārgurusi un nesapratu, ko iesākt, tad beigās mājās i ēst paspēju pagatavot, i Simsonus paskatīties. Re, kā visam var atrast laiku.

Nedēļas atklājums - madre mia, cik daudz krievu brauc uz Spānijas dienvidiem atpūsties! Biju domājusi, ka pavadīšu nedēļu runājot spāniski un angliski, bet galu galā nācās savu jau iestīvējušo krievu valodu ar' tā pamatīgi iekustināt.

Vairāk nekā tā sasodītā 12 stundu darba diena mani ietekmēja 12stundu pavadīšana tirdzniecības centrā un lūkošanās apģērbu veikalos. Nedēļas beigās neizturēju un devos atlaižu medībās. Atgriezos mājās ar diviem jaunām džinsu biksēm, augstpapēžu kurpēm un sasodīti skaistu kleitu dzeltenmelnu kleitu. Tikai pēc nopirkšanas atklāju, ka tie dzeltenie raibumi uz melnā fona patiesībā ir smuki, mazi banāniņi, kas mani iepriecināja vēl vairāk.

Maģistrantūras dilema - zīle rokā vai mednis kokā? Dzimumu līdztiesības maģistrs vai Ekonomiskās attīstības un sadarbības maģistrs? Otrajam šobrīd esmu noraidīta, tur, izrādās, ekonomikas glupiķiem, speciāls eksāmens jākārto, bet par to nekur iepriekš neko nezināju. Jā, daļēji mana vaina, nerakos pietiekami dziļi Universitātēs (patiesībā gan paša maģistra) mājas lapā. No otras puses, varēja to taču ar nedaudz lielākiem burtiem un vieglāk atrodamā vietā ielikt - ja neesi studējis ekonomiku, šitanī stundā Tev tur un tur jābūt.

Labā ziņa, protams, ir šāda - ir vēl viens pieteikšanās termiņš septembrī.Tas gan nozīmē, ka papildus angļu un spāņu valodai vajadzētu veltīt pāris stundad dienā arī ekonomikai, lai to eksāmenu nokārtotu. Nu ko, zaķīši, man laikam nekas nenāk tik viegli, kā kārotos, uz priekšu, cīņā!

Bļin, maitas spāņi. Universitātes mājaslapā skaistais teksts ziņo, ka Consulta de resultados: desde el jueves 14 de Julio de 2011 a las 09:00. Es sagaidu stundu un cītīgi metos iekšā mājaslapā lai uzzinātu, vai savā pasaules lāpītāju maģistrā esmu uzņemta. Tur smuka jauna vieta, kur savu personas kodu un paroli ievadītu. Viss čiki-briki, jau ievelku elpu lai lielo ziņu izlasītu - un tad seko spāniskums. Tas, ka rezultātus varēs "aplūkot" no 9:00, 14. jūlijā, nenozīmē, ka šajā stundā uzzināsi, vai esi uzņemts maģistrantūrā. Información no disponible (Informācija nav pieejama) arī ir rezultāts. Kad informācija būs pieejama, nesaka neviens un nekur. Lūk to es saucu par sistēmu.

Ak jā, vai jums škiet sakarīgs darba piedāvājums divas nedēļas (par laimi ne pēc kārtas) strādāt 7 dienas nedēļā, 12 stundas dienā par to pelnot 7 eiro stundā? Šo divu nedēļu laikā nopelnītu precīzi 1176 eiro, kas man nosegtu maģistrantūras izmaksas. Bail gan no tā grafika palika, bet piekrist piekritu. Ja man maksājat, variet mani izmantot cik stundas jums tīk!

Un kopš šodienas varu zīmēties ar to, ka naktīs dalu gultu ar jūras lauvu treneri. Lielīties ta varu, a patiesībā vienīgais, ko no tā iegūšu, būs cīņa ar pēc zivīm smirdošiem krekliem, biksēm un matiem. Gultas dalīšana ar plēsīgo putnu treneri man ļāva iepazīt dažādu pūču, ērgļu un piekūnu radīto rētu atšķirības, toties laikā, kad mans vīrišķis baroja lauvas, zebras un antilopes, nāca mājās smirdēdams pēc kūts. Lai arī kāds zvērs to sūdu atstātu, smird tāpat.

Ā, paskaidrojums lai dzēstu šaubas - mainās darbi, nevis vīrietis. Kāpēc? Tas jau ir cits stāsts. Darba vieta paliek viens un tas pats zoo, mainās departamenti. Uz kārtējo kāpēc varu atbildēt tikai ar to, ka tas stāsts ir garš un garlaicīgs - iekļauj prakses, grūtnieces un citus zvērus.

Puscietumnieki ir krietni vieglāka publika nekā tie vakardienas atkarībnieki. Vismaz pēdējo dienu laikā ir sievieti redzējuši un nejūk prātā mani ar Karmenu ieraugot. Man sāk iepatikties ar šitādiem tipāžiem strādāt - tiem sabiedrības sliktajiem. Viņi ir krietni atvērtāki un sakarīgāki nekā pirmajā mirklī šķiet. Mans komunikācijas noslēpums: aizmirstu visu inteliģento blā blā blā un globālo usi-sjusi. Atrodu savu lauku skuķes izcelsmi un bliežu vaļā. Šovakar jūtos lepna par sevi un laimīga.

Ja es gatavojos lielajiem "iespaidiem" un "ietekmēm", štrunts vien sanāk. Šī iemesla dēļ baidos no lielajiem tūrisma pieminekļiem - beigās vienmēr jūtos vīlusies. Mani ietekmē spontānais un negaidītais. Šorīt, pēc piecām stundām miega ielecot Karmenas mašīnā lai dotos vadīt nodarbību par klimata izmaiņām, man nebija ne jausmas, kā jutīšos dienas beigās.

Devāmies uz Kartahenas tuvumā esošo atkarībnieku rehabilitācijas centru, kurā jau viesojāmies pirms divām nedēļām. Izprintētas, bet nesagrieztas aktivitātes, karstums, aizmirsts dators - piedzīvojumi sākās jau ceļā, bet tur nebeidzās.

Mūsu grupa šoreiz cita - dienas centra apmeklētāju vietā tie, kas centrā iziet sešu mēnešu intensīvo kursu un tur dzīvo. Kārtējās pīppauzes laikā Jose Antonio man sāka stāstīt par to, kā viņš pirms pāris nedēļām pirmo reizi apzinātā vecumā apskāvis savu māti un kā viņa raudājusi, kā viņš dzīvoja ielās, cik ļoti viņs grib "quitar la droga" - atmest. Stāsta arī par to, kā viņš baidās no nākamās nedēļas nogales, kad pirmo reizi kopš kursa sākuma varēs iziet ārā "īstajā pasaulē". Gribot ar mammu doties uz pludmali, bet esot bail norauties. Maria, vienīgā sieviete grupā, kā liela zinātāja viņam iesaka vienu nedēļu nogaidīt. Viņai arī esot bijis bail un terapeite ieteikusi šo variantu. Jose Antonio viņā īsti neklausās un turpina savu stāstu ar to, ka vēl vairāk viņu uztraucot tas, ka pēc kursa beigām viņam nebūšot draugu, jo visi līdzšinējie paziņas lietojot, bet jaunus draugus viņam iegūt būšot grūti, jo viņš taču šķielējot.

Jose Antonio bija pirmais vilnis. Tad nāca jūra.

Maria, kuras krekliņu rotā pašdarināts Lenona Imagine teksta tulkojums spāņu valodā, stāsta par savu dēliņu. Domingo rāda savus zīmējumus, dēla gatavoto rokassprādzi un cietuma biedra gatavoto kaklarotu. Kolumbietis Migels liek aptaustīt savus muskuļus, jo viņiem šeit esot svarcelšanas zāle un viņš trenējoties, mums nes ūdeni, sviestmaizes, jautā cik mums gadu, izskatoties jaunākas. mēs nepīpējot? cik veselīgas esot! Mūs neskaitāmas reizes lūdz fotogrāfēties, man lūdz runāt latviski un viss griežas virpuļos, virpuļos, virpuļos. Kamēr citi runā savā nodabā, Migels nosaka "Ja mēs nodarbības laikā neuzvedamies labi, jūs mums sakiet. Mēs esam tie sliktākie - no ielām". Dodamies atpakaļ uz nodarbību un kad man šķiet, ka viss jau beidzies, Antonio sāk runāt par enerģijas taupīšanu, stāsta par LED spuldzītēm un enerģijas mērītājiem. Zinošā, pārliecinātā,inteliģentā, uzticību iedvesošā tonī. Ne miņas no augstprātības. Viņš esot (bijis) elektriķis. Vainīgs smaids. Un man aizvien vairāk gribas, lai šajā grupā būtu mazāk tik gudru cilvēku. Tāda egoistiska un netīra vēlme - negribu redzēt, kur viņi varētu būt, ja savā dzīvē būtu pieņēmuši par pāris glupiem lēmumiem mazāk. Pārlieku sāpīgi.

Pēc nodarbības beigām Migels man pajautā, kā es spējot saglabāt tādu mieru. Vai es lasot Bībeli? Es nosaku, ka man reliģija ne visai tīk, bet Bībelē daudz laba rakstīts. Mieru saglabāju, jo esmu sapratusi, ka ar uztraukšanos neko nevar izmainīt. Migels manī noraugās ar patiesas apbrīnas pilnām acīm. Šajā mirklī man gribas Migelam parādīt visus savus trūkumus, uztraukumus, kauna traipus. Visus manus melnos suņus, kas reizēm naktīs neļauj gulēt. Jūtos melīga un liekulīga. Negribu būt uz šī pjedestāla kā tāda porcelāna lelle, no kuras katrs grib noplēst pa plāksterim savās personīgajos karos gūtajām rētām.

Man nāk apjausma, ka atrodos kara lauka vidū, kurā katrs cīnās pats ar sevi. Ne visi izdzīvos. Liela daļa kritīs un atkal atrgiezīsies vārtrūmēs, pagrabos un sazin kur vēl. Bet man tik ļoti gribas, lai viņiem izdodas, jo viņi tik tiešām to vēlas. Viņi ir izvēlējušies cīnīties. Viņiem ir radusies cerība. Kritiens uz salauztas cerības paliekām ir vēl kaunpilnāks citu un savās acīs, nekā vienkārša lietošana. Viņi ir uzdrīkstējušies censties, viņi riskē ar visu, kas viņiem vēl atlicis. Viņi ir izaicinājuši uz karu savu atkarību, bet tā maita mēdz vinnēt, jo karo netīri un slēpjas.

Nu jau esmu mājās vairākas stundas. Nelabuma sajūta nepāriet. Jūtos iztukšota. Ceru, ka tas, ko no manis šodien paņēma, kaut vai nedaudz palīdzēs bezdibeņus aizpildīt.

Tā kā izskatās ka vasarai man darbs papildus haltūrām ar sīčiem zoo nespīd, esmu nolēmusi izmantot laiku gatavojoties diviem eksāmeniem - Cambridge proficiency inglišā un Traductor oficial espaņjolā. Uzdevumu krājumi sekmīgi nopirātoti un mācīšanās var sākties.

Ja viss izdosies, būšu pirmā Spānijā atzītā tulce no latviešu uz spāņu valodu, kas man ļautu pāris jaunas kleitas nopirkt, bet citiem - vieglāk universitātēs iestāties. Pati šitai penterei, par kuru gan daļēji pati esmu atbildīga, ar vēstniecību cauri izgāju un citiem to nenovēlu.

Cambridge atkal gribu nokārtot, lai varētu angļu valodas privātstundas pasniegt. Visu cieņu Angelai, kas ir te beigusi angļu filologus un pārtiek no privātstundām, bet es angļu valodu pārvaldu labāk nekā viņa un daudzu citi, kuriem te ir filologa papīrs rokā. Un šis te proficiency sertfikāts man to palīdzētu pierādīt.

Ar visiem sliktajiem un labajiem banāniem aizmirsu paspīdēt ar to, ka rītdien 3-4 stundas pavadīšu akvaparkā vairāk vai mazāk pieskatot sīčus. Un ne tā kā citas reizes, kad mums, monitoriem, kā tādiem tirliņiem ar visu formas tērpu no baseina malas jāskatās, kā sīči izklaidējas! Šoreiz priekšniece pieteica paņemt peldkostīmu! I jums nav ne jausmas, cik liela tam ir nozīme 40 grādu karstumā!

Lasu nu ļoti smieklīgu grāmatu: How bad are bananas. Te grāmatas vāks: