skipped back 20
Fri, Jun. 17th, 2011, 09:13 pm
Klausos Labvēlīgo tipu. Šodien man ir Spānijas un spāņu nīstamā diena. Viņi visi man sakrita uz nerviem. Ja sanāks laiks, par to uzrakstīšu garu jo garu ierakstu vēlāk. Ja nē - ļaujiet vaļu savai fantāzijai un radiet savās galviņās skaistas ziepju operu vērtas scēnas no manas skaistās dzīves, bļe.
Sun, Jun. 12th, 2011, 01:30 pm
Vakar pieskatīju sterilos bērnus. Pirmā daļa no pasākuma noritēja akvaparkā un šķita lieliska - "Drīkstam darīt to? Drīkstam darīt šito? Man aproce noplīsa, drīkstu turpināt peldēties?". Pieklājības un labas uzvedības kalngals visi kā viens. Ar otru monitori bijām septītajās debesīs un jau vēlējāmies jautāt, vai šito knauķu vecāki nevēlas pārējiem Spānijas vecākiem audzināšanas kursus piedāvāt.
Kad devāmies iekšā zoo zvērus skatīties, parādījas šo sīkaļu sliktā puse. "Iu, iu, iu! Kas te smird? Mums vēl daudz jāiet?" Visa zvēru padarīšana viņus biedēja, izraisīja riebumu un garlaikoja. Tad sapratu, ka šitie labi auzinātie knauķi savu mūžu nav zvērus redzējuši, dzīvo savā sterilajā "lūdzu" un "paldies" pasaulītē un, visticamāk, tur arī paliks. Tīri vai skumjas uznāca.
Kad devāmies iekšā zoo zvērus skatīties, parādījas šo sīkaļu sliktā puse. "Iu, iu, iu! Kas te smird? Mums vēl daudz jāiet?" Visa zvēru padarīšana viņus biedēja, izraisīja riebumu un garlaikoja. Tad sapratu, ka šitie labi auzinātie knauķi savu mūžu nav zvērus redzējuši, dzīvo savā sterilajā "lūdzu" un "paldies" pasaulītē un, visticamāk, tur arī paliks. Tīri vai skumjas uznāca.
Fri, Jun. 10th, 2011, 11:57 am
Pēdējos gadus manā apģērbā krāsas izdzīvo periodus. Neapzināti sāku pirkt vienas krāsas apģērbus, aksesuārus, šķīvjus un visu pārējo ar'. Viss sākās ar zaļo. Tad nāca dzeltenais periods, ko pēc tam nomainīja violetu svārku vētra. Ierados Spānijā un pēkšņi viss man apģērbs kļuva pelēks. Pelēki krekliņi, kurpes, kleitas un daudz džeza mūzikas. Pavadīju gadu briestot. Tagad vienīgais ko vēlos ir sarkans, sarkans, sarkans un mūzika ar tādu pamatīgu bum-bum fonā, enerģiska, agresīva un spēka pilna. Redzēs, kā tas viss beigsies.
Wed, Jun. 8th, 2011, 05:10 pm
Zemestrīce Lorkā, manā Spānijas "dzimtajā" pilsētā, jau sen ir beigusies un ārpus Lorkas aizmirsta. Mana dzīve turpina tricināties joprojām, turklāt tā pamatīgi.
Skrienu defaultā. Strādājam abi tik daudz, ka reizēm bail patiek. Un nu Ales (un manu haltūru ar') priekšnieks aizmirsis mums abiem naudu ieskaitīt. Tā nu pēc mēneša darba, Ales gadijumā bez pārtraukuma, un manām pāris haltūrām esam attapušies ar -200 eiro kontā. Atskaitīta dzīvokļa īres nauda un līdz algas ieskaitīšanai (kam būtu bijis jānotiek jau maija pēdējās dienās) pat sīpolu nevaram nopirkt. Lai to visu padarītu vēl jautrāku, rīt te brīvdiena un tā kā spāņiem patīk brīvdienas un fiestas, tiek rīkots puente (tilts) un arī piektdiena tiek ņemta brīva. Tātad mums draud beznaudas, bet absolūta beznaudas, dzīvošana līdz pat pirmdienai. Tīri vai bail rēķināt, kas mums ledusskapī atlicis. No vienas puses smieklīgi, jo nauda mums pirmdien būs un vēl vairāk nekā parasti (turklāt jau tuvu mēneša vidum, kad jau jūtams nākamās algas tuvums), bet glupa tā sajūta tik un tā.
Un ja ir kaut kas sliktāks par beznaudas būšanu, tā ir dzīvošana kopā ar topošu veterinārstu, kam pēc pāris dienām gaidāms eksāmens ķirurģijā. Savienojam to ar jaunu un neciešamu priekšnieci, darbu 7 dienas nedēļā un raustīšanos starp divām zoo nodaļām. Šobrīd dalu dzīvokli ar kaut ko pa vidu starp zombiju un The Shining galveno varoni. Uh, zaķīši, kāpēc man neviens nepaskaidroja, ka attiecības ir tik grūtas. Draugus grūtos brīžos atbalstu, jo pēc bēdu stāstu uzklausīšanas varu doties uz savu māju un no tā visa atslēgties, saglabāt distanci. Mirklī, kad problēmas ir dzīvesbriedim, vairs nav kur likties. Jāstaigā ar kamolu kaklā, nez cik reizes pašai sev jāsolās būt pozitīvai lai pēc pāris stundām atkal izsamistu. Neirozes rodas no tā, ja kaut ko ļoti grib, bet nedrīkst. Man tagad gribētos no šī visa vieglā murga atslēgties, noslēgties un to izslēgt no manas dzīves, bet to nedrīkstu.
Un kā garnējums uz manas lielās stresa tortes ir atbildes gaidīšana par projekta apstiprināšanu, kam būtu jāpienāk jūnijā. Ja atbilde ir "jā" man no septembra ir lielisks darbs, ja "nē" - jāturpina meklēt. Veru vaļā e-pastu ar bailēm. Man fiziski sarauj vēderu čokurā ideja par to, ka tur varētu būt vēstule no Briseles ar lielu un sarkanu NĒ!
Uz gaišās nots. Es esmu slavena. Zināmas aprindās vismaz. Mani iepazīstina ar vienu no manām iespējamajām kolēģēm. Mirklī, kad pasaku savu vārdu atskan "Ak tad Tu esi tā slavenā Mairita". Tā arī netika izskaidrots ar ko esmu slavena (laikam, kā jau vienmēr Spānijā, ar savām valodu zināšanām), bet smieklīgi tik un tā. Nu dzīvoju es te tādā mazpilsētā, kur visi savā sulā vārās, ka jau pēc gada pazīstu puspasauli.
Vēl turpinot savu lielieraksta gānīšanos - piedalījos visdīvainākajā NVO kursā savā mūža. No solītās interkulturalitātes un imigrācijas nebija ne miņas, toties bija ļoti daudz geštaltterapijas, psihodrāmas un raudāšanas, kā arī pāris garlaicīgi powerpointi. Es tā arī īsti nesapratu, vai tas bija labi vai slikti, bet tas noteikti nebija tas, ko es gaidīju, kad mani uzaicināja šajā kursā piedalīties. Nu nepatīk man tās masu histerijas.
Vēl manu dzīvokli uz divām nedēļām ir okupējusi EBD biedrene, trakā čehu Tamara, kas savu bakalaura darbu vēlas rakstīt par ekvatoriešu imigrantiem Mursijā. Tamara ir tāds neriktīgs ciemiņš - vairāk laiku pavada intervējot domes un vēstniecību darbiniekus, stiepj mājās lielas pakas ar publikācijām par imigrantiem un daudz runā pa telefonu. Tā arī nav mums izdevies veco labu laiku vārdā iziet ielās paalamiedzert, jo fiziski tam neatliek laika.
Ak jel, cik garlaicīgu un nevien neinteresējošu ierakstu te izveidoju, bet man bija nepieciešams par šito visu pasūdzēties.
Skrienu defaultā. Strādājam abi tik daudz, ka reizēm bail patiek. Un nu Ales (un manu haltūru ar') priekšnieks aizmirsis mums abiem naudu ieskaitīt. Tā nu pēc mēneša darba, Ales gadijumā bez pārtraukuma, un manām pāris haltūrām esam attapušies ar -200 eiro kontā. Atskaitīta dzīvokļa īres nauda un līdz algas ieskaitīšanai (kam būtu bijis jānotiek jau maija pēdējās dienās) pat sīpolu nevaram nopirkt. Lai to visu padarītu vēl jautrāku, rīt te brīvdiena un tā kā spāņiem patīk brīvdienas un fiestas, tiek rīkots puente (tilts) un arī piektdiena tiek ņemta brīva. Tātad mums draud beznaudas, bet absolūta beznaudas, dzīvošana līdz pat pirmdienai. Tīri vai bail rēķināt, kas mums ledusskapī atlicis. No vienas puses smieklīgi, jo nauda mums pirmdien būs un vēl vairāk nekā parasti (turklāt jau tuvu mēneša vidum, kad jau jūtams nākamās algas tuvums), bet glupa tā sajūta tik un tā.
Un ja ir kaut kas sliktāks par beznaudas būšanu, tā ir dzīvošana kopā ar topošu veterinārstu, kam pēc pāris dienām gaidāms eksāmens ķirurģijā. Savienojam to ar jaunu un neciešamu priekšnieci, darbu 7 dienas nedēļā un raustīšanos starp divām zoo nodaļām. Šobrīd dalu dzīvokli ar kaut ko pa vidu starp zombiju un The Shining galveno varoni. Uh, zaķīši, kāpēc man neviens nepaskaidroja, ka attiecības ir tik grūtas. Draugus grūtos brīžos atbalstu, jo pēc bēdu stāstu uzklausīšanas varu doties uz savu māju un no tā visa atslēgties, saglabāt distanci. Mirklī, kad problēmas ir dzīvesbriedim, vairs nav kur likties. Jāstaigā ar kamolu kaklā, nez cik reizes pašai sev jāsolās būt pozitīvai lai pēc pāris stundām atkal izsamistu. Neirozes rodas no tā, ja kaut ko ļoti grib, bet nedrīkst. Man tagad gribētos no šī visa vieglā murga atslēgties, noslēgties un to izslēgt no manas dzīves, bet to nedrīkstu.
Un kā garnējums uz manas lielās stresa tortes ir atbildes gaidīšana par projekta apstiprināšanu, kam būtu jāpienāk jūnijā. Ja atbilde ir "jā" man no septembra ir lielisks darbs, ja "nē" - jāturpina meklēt. Veru vaļā e-pastu ar bailēm. Man fiziski sarauj vēderu čokurā ideja par to, ka tur varētu būt vēstule no Briseles ar lielu un sarkanu NĒ!
Uz gaišās nots. Es esmu slavena. Zināmas aprindās vismaz. Mani iepazīstina ar vienu no manām iespējamajām kolēģēm. Mirklī, kad pasaku savu vārdu atskan "Ak tad Tu esi tā slavenā Mairita". Tā arī netika izskaidrots ar ko esmu slavena (laikam, kā jau vienmēr Spānijā, ar savām valodu zināšanām), bet smieklīgi tik un tā. Nu dzīvoju es te tādā mazpilsētā, kur visi savā sulā vārās, ka jau pēc gada pazīstu puspasauli.
Vēl turpinot savu lielieraksta gānīšanos - piedalījos visdīvainākajā NVO kursā savā mūža. No solītās interkulturalitātes un imigrācijas nebija ne miņas, toties bija ļoti daudz geštaltterapijas, psihodrāmas un raudāšanas, kā arī pāris garlaicīgi powerpointi. Es tā arī īsti nesapratu, vai tas bija labi vai slikti, bet tas noteikti nebija tas, ko es gaidīju, kad mani uzaicināja šajā kursā piedalīties. Nu nepatīk man tās masu histerijas.
Vēl manu dzīvokli uz divām nedēļām ir okupējusi EBD biedrene, trakā čehu Tamara, kas savu bakalaura darbu vēlas rakstīt par ekvatoriešu imigrantiem Mursijā. Tamara ir tāds neriktīgs ciemiņš - vairāk laiku pavada intervējot domes un vēstniecību darbiniekus, stiepj mājās lielas pakas ar publikācijām par imigrantiem un daudz runā pa telefonu. Tā arī nav mums izdevies veco labu laiku vārdā iziet ielās paalamiedzert, jo fiziski tam neatliek laika.
Ak jel, cik garlaicīgu un nevien neinteresējošu ierakstu te izveidoju, bet man bija nepieciešams par šito visu pasūdzēties.
Sun, May. 8th, 2011, 12:00 am
Par to baznīcas viedokli
Latvijas mēdijos ik pa laikam parādās ziņas, par kurām īsti nezinu, smieties vai raudāt. Viens no pēdējā laika šī tipa brīnumiem ir baznīcu cīņa (un panākumi) cīņā par sava viedokļa ievietošanu mācību grāmatās par homoseksualitāti. Likšu mierā visu seksualitātes tēmu un to, cik vainīgā ieraksta mācību grāmatā autore - Jolanta Cihonoviča ir forša. Tā vietā parunāšu par reliģiju un savām domām par to.
Pirms pāris nedēļām viena pasāciena ietvaros nedēļas nogali dzīvoju vienā istabā ar kādu pusmūža marokāņu sievieti, kura jau vairāk nekā desmit gadus dzīvo Spānijā. Dzīvojot vienā istabā pat nedēļas nogales laikā var daudz ko iemācīties. Piemēram es iemācījos to, ka Nadia ir musulmane un kārtīgi lūdzas piecas reizes dienā. Šo lūgšanu laikā nomaina džinsus un t-kreklu pret garu melnu halātu un baltu galvas lakatu un liecas pret istabas austrumu nostūri.
Ar Nadju mums sarunas vedās raiti. Tā nu pirmās dienas laikā salauzušas visu iespējamo ledu sākām runāt par reliģiju. Viņa mani iztaujāja par kristietības virzieniem un novirzieniem, es Nadju par Islama līkločiem. Mirklī, kad jau bijām apspriedušas pirmskāzu un pēckāzu seksu, es saņēmu drosmi un pajautāju lielo jautājumu - vai viņai nešķiet, ka islams apspiež sievieti? Kā viņa, strādājoša, brīva un neatkarīga sieviete var pieņemt šādu reliģiju? Gaidīju izlocīšanos un neveiklus skaidrojumus. Tā vietā Nadia palūkojās man acīs un pāris teikumos izmainīja visu manu reliģijas uztveri. Savā viegli nedrošajā spāņu valodā ar skaistu arābu akcentu Nadja paziņoja: "Viss ir jāskatās vēstures kontekstā. Islams arābu pasaule atnesa revolūciju sieviešu tiesību ziņā. Tā sievietēm bija pozitīva revolūcija - uzlaboja viņu dzīvi, tiesības, drošību un stāvokli sabiedrībā.".
Šajā mirklī sapratu, ka gan islāms, gan kristietība, gan lielākā daļa citu reliģiju savos sākumos ir revolūcija, sabiedrības iestagnējušo formu apvērsums, izaicinājums un uzdrošināšanās, varas gāšana un dumpis. Jēzus bija revolucionārs, Muhameds un Buda arī.
Ja tas ir reliģijas sākums - progress, vēlme mainīt pasauli, kā mēs nonākam līdz Pujātam un viņam līdzīgajiem vecīšiem, kas apspiež visu, ko vien var? Kā reliģija no kā dzīves pilna kļūst par glābiņu lauku tantiņām? Pienāk mirklis, kad baznīca apresnē, ērti iekārtojas savā siltajā vietiņā, iekasē naudiņu un, pats ļaunākais, uzskata, ka visu jau ir sasniegusi un zin visu par labo un ļauno - uzskata sevi par patiesības īpašniekiem, ne meklētājiem. Izmaiņas uzskata nevajadzīgām un pat kaitīgām. Baznīcai ir skaidrāks par skaidru, ka saule griežas ap zemi un tie, kas domā pretēji, ir metami sārtā. Ja Jēzus piedzimtu šodien, viņš būtu pirmais, kas būtu homoseksuālu personu mīlestības pusē, runātu par piedošanu un tuvākmīlestību. Un farizeji viņu nogalinātu vēlreiz.
No otras puses, ja Dievs ir, viņam taču ir jābūt gudram, vismaz tik gudram, lai saprastu, ka nevar 6. gadsimta arābiem stāstīt par dzimumu līdztiesību un homoseksualitātes pieņemšanu. Muhameds veic tam laikam lielu revolūciju, bet tas nenozīmē, ka pasaule ir pabeigta un viss galīgs. Mēs, sabiedrība, augam un attīstāmies. Nav vērts aizliegt trīspadsmitgadīgam bērnam to, ko nedrīkst darīt trīsgadīgs. Nevari mācīt algoritmus cilvēkam, kas vēl nezin reizrēķinu.
Otrs variants man šķiet skumjāks. Dievs mums sūta savus praviešus, bet pēc pāris gadsimtiem palūkojas uz cilvēci un kārtējo reizi saķer galvu: "Duriki, nu ko jūs atkal esat sadarījuši! Nu kā var šitā visu jums sacīto sačakarēt!" Un sūta mums jaunu gudro.
Nobeigšu šo visu padarīšanu ar citu domu. Man ļoti patīk kristietības pirmais bauslis - Tev nebūs Dieva tā kunga vārdu nelietīgi valkāt. Izsauciens "Ak dies'" man nešķiet tas ļaunākais, kas uz pasaules var notikt. Nesapratu, kāpēc šis bauslis tik svarīgā vietā ir ielikts. Līdz vienu dienu, neatceros kā, iedomājos - varbūt tā "nelietīgā valkāšana" ir tieši šī reliģijas jaukšana politikā, mācību grāmatās, ēdienkartēs, Pirmās Partijas programmā un diskusijas no sērijas "tā ir, jo Dievs tā teica", kas patiesība ir sava viedokļa uzdošana par Lielo Patiesību bez jebkādiem argumentiem.
Pirms pāris nedēļām viena pasāciena ietvaros nedēļas nogali dzīvoju vienā istabā ar kādu pusmūža marokāņu sievieti, kura jau vairāk nekā desmit gadus dzīvo Spānijā. Dzīvojot vienā istabā pat nedēļas nogales laikā var daudz ko iemācīties. Piemēram es iemācījos to, ka Nadia ir musulmane un kārtīgi lūdzas piecas reizes dienā. Šo lūgšanu laikā nomaina džinsus un t-kreklu pret garu melnu halātu un baltu galvas lakatu un liecas pret istabas austrumu nostūri.
Ar Nadju mums sarunas vedās raiti. Tā nu pirmās dienas laikā salauzušas visu iespējamo ledu sākām runāt par reliģiju. Viņa mani iztaujāja par kristietības virzieniem un novirzieniem, es Nadju par Islama līkločiem. Mirklī, kad jau bijām apspriedušas pirmskāzu un pēckāzu seksu, es saņēmu drosmi un pajautāju lielo jautājumu - vai viņai nešķiet, ka islams apspiež sievieti? Kā viņa, strādājoša, brīva un neatkarīga sieviete var pieņemt šādu reliģiju? Gaidīju izlocīšanos un neveiklus skaidrojumus. Tā vietā Nadia palūkojās man acīs un pāris teikumos izmainīja visu manu reliģijas uztveri. Savā viegli nedrošajā spāņu valodā ar skaistu arābu akcentu Nadja paziņoja: "Viss ir jāskatās vēstures kontekstā. Islams arābu pasaule atnesa revolūciju sieviešu tiesību ziņā. Tā sievietēm bija pozitīva revolūcija - uzlaboja viņu dzīvi, tiesības, drošību un stāvokli sabiedrībā.".
Šajā mirklī sapratu, ka gan islāms, gan kristietība, gan lielākā daļa citu reliģiju savos sākumos ir revolūcija, sabiedrības iestagnējušo formu apvērsums, izaicinājums un uzdrošināšanās, varas gāšana un dumpis. Jēzus bija revolucionārs, Muhameds un Buda arī.
Ja tas ir reliģijas sākums - progress, vēlme mainīt pasauli, kā mēs nonākam līdz Pujātam un viņam līdzīgajiem vecīšiem, kas apspiež visu, ko vien var? Kā reliģija no kā dzīves pilna kļūst par glābiņu lauku tantiņām? Pienāk mirklis, kad baznīca apresnē, ērti iekārtojas savā siltajā vietiņā, iekasē naudiņu un, pats ļaunākais, uzskata, ka visu jau ir sasniegusi un zin visu par labo un ļauno - uzskata sevi par patiesības īpašniekiem, ne meklētājiem. Izmaiņas uzskata nevajadzīgām un pat kaitīgām. Baznīcai ir skaidrāks par skaidru, ka saule griežas ap zemi un tie, kas domā pretēji, ir metami sārtā. Ja Jēzus piedzimtu šodien, viņš būtu pirmais, kas būtu homoseksuālu personu mīlestības pusē, runātu par piedošanu un tuvākmīlestību. Un farizeji viņu nogalinātu vēlreiz.
No otras puses, ja Dievs ir, viņam taču ir jābūt gudram, vismaz tik gudram, lai saprastu, ka nevar 6. gadsimta arābiem stāstīt par dzimumu līdztiesību un homoseksualitātes pieņemšanu. Muhameds veic tam laikam lielu revolūciju, bet tas nenozīmē, ka pasaule ir pabeigta un viss galīgs. Mēs, sabiedrība, augam un attīstāmies. Nav vērts aizliegt trīspadsmitgadīgam bērnam to, ko nedrīkst darīt trīsgadīgs. Nevari mācīt algoritmus cilvēkam, kas vēl nezin reizrēķinu.
Otrs variants man šķiet skumjāks. Dievs mums sūta savus praviešus, bet pēc pāris gadsimtiem palūkojas uz cilvēci un kārtējo reizi saķer galvu: "Duriki, nu ko jūs atkal esat sadarījuši! Nu kā var šitā visu jums sacīto sačakarēt!" Un sūta mums jaunu gudro.
Nobeigšu šo visu padarīšanu ar citu domu. Man ļoti patīk kristietības pirmais bauslis - Tev nebūs Dieva tā kunga vārdu nelietīgi valkāt. Izsauciens "Ak dies'" man nešķiet tas ļaunākais, kas uz pasaules var notikt. Nesapratu, kāpēc šis bauslis tik svarīgā vietā ir ielikts. Līdz vienu dienu, neatceros kā, iedomājos - varbūt tā "nelietīgā valkāšana" ir tieši šī reliģijas jaukšana politikā, mācību grāmatās, ēdienkartēs, Pirmās Partijas programmā un diskusijas no sērijas "tā ir, jo Dievs tā teica", kas patiesība ir sava viedokļa uzdošana par Lielo Patiesību bez jebkādiem argumentiem.
Fri, Apr. 22nd, 2011, 06:04 pm
Esmu vairāk vai mazāk iemācījusies žonglēt. Jippī! Kaut kas līdzīgs kā iemācīties braukt ar riteni - no sākuma šķiet neiespējami, bet vēlāk šķiet neiespējami to neprast.
Fri, Apr. 22nd, 2011, 05:46 pm
Cik bieži raudi Tu, dārgais lasītāj?
Cik bieži Tu raudi?
Kamēr kāds labs cilvēks man neizskaidros, kā te var poll iemontēt, atbildes gaidu komentāros. Un šāda veida ieraksts ar 0 komentāriem izskatās diezgan nožēlojami, tā ka uz priekšu!
Es raudu reizi nedēļā. Tā vidēji. Un tam nav nekāda sakara ar to, vai esmu laimīga vai priecīga. Raudu, lai izlādētu emocijas un nomierinātos. Man raudāšana ir kā tvaika katlam tas verķītis, ko parauj, atskan vīiiu vīiiiu, lai tas katls no spiediena nepārsprāgtu.
Kad sāku dzīvot ar savu vīrišķi kopā, šis par mani pārdzīvoja, jautāja, kas man noticis, vai es jūtoties slikti, vai viņa vaina? Uz ko man nācās vairākas reizes skaidrot, ka man viss ir kārtībā, ka tas ir mans veids kā nomierināties. Viņš manī lūkojās ar neticīgu skatienu. Mēģināju veikt lielo cīņu ar sevi un neraudāt, ņifiga man nesanāca, vienīgi raudot jutos slikta, vainīga un vāja. Tagad mans vīrišķis man ir noticējis un saprot, ka raudāšana ir mans iknedēļas attīrīšanās rituāls, tā ka citiem pirts vai skriešana. A es atkal mājās raudu, kad man uznāk, un no tā nekaunos.
Fri, Apr. 22nd, 2011, 05:31 pm
Pārprastie ziemeļnieki un emocijas
Visi tie, kas skaita, ka Ziemeļnieki neizpauž savas emocijas ir galīgi muļķi un ziemeļniekus, tai skaitā latviešus, līdz galam nepazīst. Arī mēs paši sevi līdz galam nepazīstam, bet tas jau ir cits stāsts. Mēs vienkārši tā vietā lai emocijas izpaustu tieši, tās tik pat skaidri pasakām starp rindiņām. Tipiskais piemērs, kā vienmēr, ir mana mamma. Četrus gadus pavadīju studējot Rīgā. Mana māte man mēdza zvanīt tā ap deviņiem, desmitiem vakarā. Diezgan bieži sagadījās, ka es šajā laikā vēl tikai pārrados kojās, vai - arī diezgan bieži - no tām devos prom. Tā nu mana māte katru reizi sarunu nobeidza ar purpināšanu, kur ta' es tik vēli vazājoties apkārt, vai ta' mani no kojām izmetuši un tādā garā. Mulķīgi vai ne? Viņa taču tik pat labi kā es zina, ka pilsētās dzīve ielās beidzas vēlāk nekā laukos, zina, ka es strādāju, studēju un vispār daru daudzas lietas, līdz ar to mājās pārrodos vēlu. Pirmās reizes, kad biju zaļāka un glupāka, atcirtu diezgan asā tonī par saviem plāniem un šī tipa komentāri man sasodīti krita uz nerviem. Nu ko viņa no manis grib? Lai sēžu kojās visu laiku? Nu kā viņa to nesaprot? Muļķe!
Vienu dienu manī kaut kas noklikšķēja, ieslēdzās tulks un es saprata, ko mana mamma patiesībā ir lepna par to, ko es daru, un vienīgais, ko viņa grib man pateikt ar šāda veida komentāriem ir: "Es Tevi mīlu, par Tevi uztraucos, par Tevi domāju un vēlu Tev to visu labāko", lūk tā. Sapratāt? Patiesībā ļoti daudzas sarunas un darbības var pārtulkot šādā veidā, tikai tam ir nepieciešama krietni lielākā jūtība gan no ziņas sniedzēja, gan no saņēmēja. Ja man pasaka tieši un skaidri "Es Tevi mīlu", manas smadzenes piefiksē - mani mīl, debesis ir zilas, vakar ēdu kartupeļus. Tā pati kastīte. Ja es šo ziņu izlasu starp rindiņām - citiem vārdiem un darbiem, man viegli sažņaudzas sirds, pazūd pārdesmit kilogrami no svara, uzrodas asaras acīs un smaids sejā. Manuprāt, šāda veida ziņojumi ir krietni patiesāki par lielāko daļu Valentīndienas lācīšu ar "I LOVE YOU" sirsniņu rokās.
Līdz ar to mēģināt Ziemeļniekiem ieaudzināt izpaust savas emocijas man nešķiet pareizi. Mēs pārlieku cienām savu mīlēstību un jūtas, lai tās noplicinātu līdz trīs vārdiem un ieliktu kastītēs, reizēm izpaust to, ko jūti, vārdos ir tas pats kas ieslodzīt putnu būrī vai, vēl labāk, mēģināt ieslodzīt vēju būrī. Ja arī izdodas, daļa no burvības ir zudusi.
Vienu dienu manī kaut kas noklikšķēja, ieslēdzās tulks un es saprata, ko mana mamma patiesībā ir lepna par to, ko es daru, un vienīgais, ko viņa grib man pateikt ar šāda veida komentāriem ir: "Es Tevi mīlu, par Tevi uztraucos, par Tevi domāju un vēlu Tev to visu labāko", lūk tā. Sapratāt? Patiesībā ļoti daudzas sarunas un darbības var pārtulkot šādā veidā, tikai tam ir nepieciešama krietni lielākā jūtība gan no ziņas sniedzēja, gan no saņēmēja. Ja man pasaka tieši un skaidri "Es Tevi mīlu", manas smadzenes piefiksē - mani mīl, debesis ir zilas, vakar ēdu kartupeļus. Tā pati kastīte. Ja es šo ziņu izlasu starp rindiņām - citiem vārdiem un darbiem, man viegli sažņaudzas sirds, pazūd pārdesmit kilogrami no svara, uzrodas asaras acīs un smaids sejā. Manuprāt, šāda veida ziņojumi ir krietni patiesāki par lielāko daļu Valentīndienas lācīšu ar "I LOVE YOU" sirsniņu rokās.
Līdz ar to mēģināt Ziemeļniekiem ieaudzināt izpaust savas emocijas man nešķiet pareizi. Mēs pārlieku cienām savu mīlēstību un jūtas, lai tās noplicinātu līdz trīs vārdiem un ieliktu kastītēs, reizēm izpaust to, ko jūti, vārdos ir tas pats kas ieslodzīt putnu būrī vai, vēl labāk, mēģināt ieslodzīt vēju būrī. Ja arī izdodas, daļa no burvības ir zudusi.
Fri, Apr. 22nd, 2011, 05:16 pm
Par nedēļas nogali un to, vai raudāt ir nepieciešams.
Zaķīši, pagājušo nedēļas nogali pavadīju ļoti jaukā seminārā par darbu ar imigrantiem, gan tādiem, kā es, gan tiem, kas te uz Spānijas dienvidiem dodas no Āfrikas puses, ne visai legāli un nu ļoti nedrošās laivās. Bet ne par to ir šis stāsts.
Seminārs bija pārsteidzoši emocionāls. Treneris, gods un slava viņam, tā vietā, lai mums blieztu teoriju un stāstītu par "viņiem" ar sava veida pusmeditācijām sāka vilkt no cilvēkiem laukā mirkļus, kad viņiem ir bijusi nepieciešama palīdzība, emocionālos pārdzīvojumus un tādā garā, lika mums dejot, kliegt un rādīja skumjas dokumentālās filmas. Vārdus sakot grupas terapija trīs dienu garumā. Treneri paši beigās atzina, ka viņu mērķis bija emocionāla manipulācija, es to uzskatīju par braucienu emociju amerikāņu kalniņos, turklāt tādu tīri tīkamu - viiiuuu!
Šis bija nepieciešamais un garlaicīgais ievads lai nonāktu pie lietas. Tātad- lieta. Es neraudāju. Ne jau vienīgā, kas to visu pabeidza ar sausām acīm, bet tik un tā reizēm sajutos "slikta". Nu ja man ārā nenāk, ko lai dara? Ar varu tak tās asaras nespiedīšu. Piesēdu parunāties ar vienu no treneriem, manas EBD organizācijas šefu. Šis man sāka jautāt, kas man iekšā notiekot un vai manī esot mūri, kās man liedzot ļauties līdz galam? Nu vai zin'. Vai tiešām tas, ka viens cilvēks noteiktā mirklī neraud, uzreiz liecina par nez cik dziļām traumām, nespējām un traucējumiem? Sarunu pieklājīgi pabeidzu un aizgāju vakariņās, bet viegli purpinot zem deguna un ziemeļnieciski nesaprasta.
Tad man nāca apgaismība, kuru iemetīšu nākošajā ierakstā, jo tas jau ir cits stāsts.
Seminārs bija pārsteidzoši emocionāls. Treneris, gods un slava viņam, tā vietā, lai mums blieztu teoriju un stāstītu par "viņiem" ar sava veida pusmeditācijām sāka vilkt no cilvēkiem laukā mirkļus, kad viņiem ir bijusi nepieciešama palīdzība, emocionālos pārdzīvojumus un tādā garā, lika mums dejot, kliegt un rādīja skumjas dokumentālās filmas. Vārdus sakot grupas terapija trīs dienu garumā. Treneri paši beigās atzina, ka viņu mērķis bija emocionāla manipulācija, es to uzskatīju par braucienu emociju amerikāņu kalniņos, turklāt tādu tīri tīkamu - viiiuuu!
Šis bija nepieciešamais un garlaicīgais ievads lai nonāktu pie lietas. Tātad- lieta. Es neraudāju. Ne jau vienīgā, kas to visu pabeidza ar sausām acīm, bet tik un tā reizēm sajutos "slikta". Nu ja man ārā nenāk, ko lai dara? Ar varu tak tās asaras nespiedīšu. Piesēdu parunāties ar vienu no treneriem, manas EBD organizācijas šefu. Šis man sāka jautāt, kas man iekšā notiekot un vai manī esot mūri, kās man liedzot ļauties līdz galam? Nu vai zin'. Vai tiešām tas, ka viens cilvēks noteiktā mirklī neraud, uzreiz liecina par nez cik dziļām traumām, nespējām un traucējumiem? Sarunu pieklājīgi pabeidzu un aizgāju vakariņās, bet viegli purpinot zem deguna un ziemeļnieciski nesaprasta.
Tad man nāca apgaismība, kuru iemetīšu nākošajā ierakstā, jo tas jau ir cits stāsts.
Thu, Apr. 21st, 2011, 08:18 pm
Citāts no viena feina video:
Ne jau zaļie ir sapņotāji, ideālisti un nereālu plānu veidotāji, nereāli ir domāt, ka varam turpināt kā līdz šim. Nu nav pasaulē tik daudz resursu, nav!
Ne jau zaļie ir sapņotāji, ideālisti un nereālu plānu veidotāji, nereāli ir domāt, ka varam turpināt kā līdz šim. Nu nav pasaulē tik daudz resursu, nav!
Thu, Apr. 21st, 2011, 08:13 pm
Un kopš šīs dienas papildus diviem pitoniem, akvārijam un trakajiem kāmjiem mūsmājās dzīvo arī divi mazi bruņurupuči. Balkonā viss cītīgi aug - sparģeļu pilns trauks, pētersīļus jau drīz plūkt varēs. Šodien pārstādīju salātus. Vientuļais tomāts ar drīz būs jāpārstāda.
Piebilde - es nedzīvoju lielā mājā ar skatu uz mežu, bet gan vienistabas dzīvoklī ar vidēja izmēra balkonu. Kā tas viss te satilpst, īsti nesaprotu, bet vietas pietiek un vēl pāri paliek. Lai slava IKEA lētajiem plauktiem!
Piebilde - es nedzīvoju lielā mājā ar skatu uz mežu, bet gan vienistabas dzīvoklī ar vidēja izmēra balkonu. Kā tas viss te satilpst, īsti nesaprotu, bet vietas pietiek un vēl pāri paliek. Lai slava IKEA lētajiem plauktiem!
Sun, Apr. 10th, 2011, 01:58 pm
Lielā maucība. Aizvakar apdedzināju muguru, jo, paalamiedzerot biju gudra un apsēdos tā, "lai saule acīs nespīd". Aha, acīs nekas nespīdēja, bet tagad viss tur niez un nedaudz sāp ar. Vēl alus iedzeršanas laikā Lorena izvilka šitos te - 
, bolas, nav ne jausmas, kā tos sauc latviski. Viņa gan tos vicināja bez uguns, tik ar auduma strēmelēm, bet doma ir tā pati. Es safanojos, atcerējos, ka man mājas ir žonglēšanas bumbiņas un nolēmu atsākt žonglēšanu. Vakardien pavadīju kādu stundiņu Brīvibas pieminkļa godasardzes pozā - kājas viegli ieplestas, mugura taisna - vienīgā atšķirība - divas bumbiņas rokās un bums - bams (līdz trīs vēl neesmu izaugusi). Manai mugurai un kājām šī poza īsti nepatika. Šodien pamodos ar ļoti dīvainām sāpēm augšstilbos un mugurā. Pieliecos kā tāda 70gadīga tantiņa, kustos lēnām un gānos uz visu pasauli. Bet to trešo bumbiņu iekarošu, lai vai kas!
, bolas, nav ne jausmas, kā tos sauc latviski. Viņa gan tos vicināja bez uguns, tik ar auduma strēmelēm, bet doma ir tā pati. Es safanojos, atcerējos, ka man mājas ir žonglēšanas bumbiņas un nolēmu atsākt žonglēšanu. Vakardien pavadīju kādu stundiņu Brīvibas pieminkļa godasardzes pozā - kājas viegli ieplestas, mugura taisna - vienīgā atšķirība - divas bumbiņas rokās un bums - bams (līdz trīs vēl neesmu izaugusi). Manai mugurai un kājām šī poza īsti nepatika. Šodien pamodos ar ļoti dīvainām sāpēm augšstilbos un mugurā. Pieliecos kā tāda 70gadīga tantiņa, kustos lēnām un gānos uz visu pasauli. Bet to trešo bumbiņu iekarošu, lai vai kas!Sun, Apr. 10th, 2011, 12:10 pm
Rītdien kursā katrs sniegs prezentāciju par kādu globālo vides problēmu. Es izvēlējos sociāli atbildīgu iepirkšanos - bez visiem parastajiem stāstiem metīšos uzbrukumā Kolai un Nestlei. No 100 lielākajām ekonomikām 36 ir korporācijas un 64 valstis. Par mūsu valdību balsojam reizi 4 gados, bet par Nestli un viņiem līdzīgajiem balsojam katru dienu par to nemaz nedomājot. Par partiju, kas apzināti nogalina viņiem netīkamus cilvēkus, mēs nebalsotu, bet Kolu pērkam, jo reklāmas taču ir tik skaistas. Grrr...
Sun, Apr. 10th, 2011, 12:05 pm
Esmu atklājusi, ko gatavot cilvēkiem, kas man lūdz pagatavot kaut ko no manas Eiropas daļas. Pankūkas! Visparastākās rūgušpiena/kefīra pankūkas. Pārbaudīju vakar uz savu vīrišķi un šis man apgalvoja, ka nekad dzīvē ko līdzīgu neesot ēdis.
Un aizvien vairāk pārliecinos, ka ir ļoti maz "normālu" lietu šajā pasaulē. Lielākoties tas, ko uzskatām par "normālu" ir vienkārši ierastās lietas mūsu dzimšanas vietā, kas pabraucot pārsimts kilometrus vienā vai otrā virzienā kļūst "nenormālas".
Un aizvien vairāk pārliecinos, ka ir ļoti maz "normālu" lietu šajā pasaulē. Lielākoties tas, ko uzskatām par "normālu" ir vienkārši ierastās lietas mūsu dzimšanas vietā, kas pabraucot pārsimts kilometrus vienā vai otrā virzienā kļūst "nenormālas".
Sun, Apr. 10th, 2011, 12:04 pm
Zaķīši, mūsmājās vakar karstums pārsniedza 30 grādus un svinīgi tika apēsta pirmā sarkanā balkonā nogatavojusies zemene.
Sun, Apr. 10th, 2011, 11:57 am
kursa atziņa
"Mums šķiet, ka preces mistiskā veidā parādās veikalu plauktos un atkritumi, kad tos izmetam konteinerā, tik pat mistiski pazūd no pasaules".
Nē, zaķīši, pēc šausmu stāstu lasīšanas par Kolu (http://www.killercoke.org/) un vietējās atkritumu izgāztuves apciemojuma varu droši apgalvot, ka nē, tā nav!
Nē, zaķīši, pēc šausmu stāstu lasīšanas par Kolu (http://www.killercoke.org/) un vietējās atkritumu izgāztuves apciemojuma varu droši apgalvot, ka nē, tā nav!
Sat, Mar. 26th, 2011, 09:13 am
Šī ir diena ar plānu, kuru esmu iesākusi slikti - ar sēdēšanu gultā un blogu lasīšanu. Ni un ni un ni! Zūdu prom no šejienes un dodos cīņā ar Jordānijas projektu.
Thu, Mar. 24th, 2011, 08:32 pm
Dilli-Dalli spāņu dārzā
Nu jau pāris stundas man ir mana mazā karaļvalsts - mans "dārzs" balkonā. Tā kā te jau ir silts, man balkonā ir četri zemeņu stādi ar jau zaļām ogām, spināti, salāti parastie un rukola, pētersīļi un sparģeļi. Vēl augs arī baziliks, lai varētu gatavot pesto, bet manai latvietes dvēselei tuvāko dienu laikā tiks atrastas un iesētas dilles. Te visi runā par rozmarīnu un timiānu, kuri aug katrā nokalnē, bet dilles pazīst tikai ar kulināriju īpaši aizrāvušies cilvēki. Mani joprojām pārsteidz tas, cik daudzas lietas uzskatām par "normālām" un "visiem zināmām". Mīlīši, pasaule ir brīnumu pilna, jāmāk tik tos ieraudzīt!
Wed, Mar. 23rd, 2011, 08:47 pm
Īsti nesaprotu, vai Nelly Furtado un viņas veltījums savām spāniskajām saknēm man īsti patīk. Jā, Nelly Furtado nedaudz dzied arī spāniski un jā, es šovakar ūberpopu un ar to lepojos. Drīz nonākšu līdz Šakirai, kura spāniski izklausās krietni labāk. Tad vairs zemāk nebūs kur krist un es likšos mierā.
Wed, Mar. 23rd, 2011, 08:31 pm
Tad, kad es, vecāka, pieredzes bagātāka un slavenāka, atgriezīšos Latvijā, otrdienu un ceturtdienu vakarā sniegšu spāņu valodas kursus, kuros noteikti izmantošu šo dziesmu: