Vienu dienu manī kaut kas noklikšķēja, ieslēdzās tulks un es saprata, ko mana mamma patiesībā ir lepna par to, ko es daru, un vienīgais, ko viņa grib man pateikt ar šāda veida komentāriem ir: "Es Tevi mīlu, par Tevi uztraucos, par Tevi domāju un vēlu Tev to visu labāko", lūk tā. Sapratāt? Patiesībā ļoti daudzas sarunas un darbības var pārtulkot šādā veidā, tikai tam ir nepieciešama krietni lielākā jūtība gan no ziņas sniedzēja, gan no saņēmēja. Ja man pasaka tieši un skaidri "Es Tevi mīlu", manas smadzenes piefiksē - mani mīl, debesis ir zilas, vakar ēdu kartupeļus. Tā pati kastīte. Ja es šo ziņu izlasu starp rindiņām - citiem vārdiem un darbiem, man viegli sažņaudzas sirds, pazūd pārdesmit kilogrami no svara, uzrodas asaras acīs un smaids sejā. Manuprāt, šāda veida ziņojumi ir krietni patiesāki par lielāko daļu Valentīndienas lācīšu ar "I LOVE YOU" sirsniņu rokās.
Līdz ar to mēģināt Ziemeļniekiem ieaudzināt izpaust savas emocijas man nešķiet pareizi. Mēs pārlieku cienām savu mīlēstību un jūtas, lai tās noplicinātu līdz trīs vārdiem un ieliktu kastītēs, reizēm izpaust to, ko jūti, vārdos ir tas pats kas ieslodzīt putnu būrī vai, vēl labāk, mēģināt ieslodzīt vēju būrī. Ja arī izdodas, daļa no burvības ir zudusi.