lazdu_ragana

Ar kāmjiem, izrādas, darbojas tas pats likums kas ar bērniem - ilgstošs klusums vēsta nelaimi, turklāt - jo ilgāks klusums, jo lielāka radītā skāde. Iemetu kāmi bumbā, lai šis izskrienas un naktī kārtīgi šņākuļo savā migā. Aizrāvos ar pēdējo House sēriju skatoties un nepievērsu uzmanību klusumam. Tagad vīrišķa darba kreklā ir uzradies jauns caurums, kurā varētu ne tikai roku, bet arī vidēja izmēra galvu iebāzt.

Un pēdējā House sērija ir pisec galīgais, ne?

Cibiņi, ja trūkst darba vai Latvijas gaiss kļuvis nedaudz par smagu, te jums pāris iespējas lai dotos uz ilgāku vai īsāku posmu citu valstu gaisu paostīt. Man nāk raibu raibie un sulīgie piedāvājumi, bet es briestu lielajam aizjūru piedzīvojumam un pagaidām man pietiek ar Spāniju. Jums iesaku izmēģināt šo:

Šodien vakariņās būs šis brīnums. Vēl tikai tipu tapu jāaizskrien nopirkt ingveru uz vietējo bodi un aiziet!

Lai attaisnotos un pierādītu, ka esmu draudzīga būtne, pastāstīšu, ka vietējā austrumeiropas veikalā Baltika atradu lietuviešu rupjmaizi, par ko esmu ļoti priecīga. Ik pa laikam to apsmaržoju un nolaužu pa gabaliņam. Rupjmaizes man ļoti pietrūka. Kruasāni un bagetes ir skaistas, labi smaržo un iederās pie lielpilsētu rīta kafijas, bet es gribu spēka maizes riku ar tomātu pa virsu - man ir laucinieces dvēsele.

Maizi gardu muti ēdīšu ne tikai pati, bet ari aiznesīšu kursa biedrenei Nievei, kura tieši pagājušonedēļ mani cītīgi iztaujāja par rudzu maizi un sūdzējās, ka nevar to atrast veikalos un īsti nezin, kāda vispār ir īsta rudzu maize un pēc kā tā garšo, tikai zinot, kā tā ir krietni veselīgākā par maizi parasto, kas Spānijas izpratnē ir balta jo balta.

Nedēļas garumā sakrātā žults cibā izgāzta. Es neesmu tik ļauna un paštaisna, kā te varētu izskatīties. Esmu diezgan viegli paciešams radījums, tik tiešām!

Atgriežos pie Stīvena Kinga un mēģināšu atcerēties kaut ko pozitīvu ar' ko uzrakstīt.

Runājot par labajiem cilvēkiem, kuri pēdējās nedēļas laikā man ir uzkāpuši uz varžacīm - kursa meitene, par kuru teorētiski man būtu jābūt sajūsmā (maģistrs sociālajā integrācijā, ilga pieredze darbā ar jauniešiem un aktivitāšu vadīšanu nometnēs, liels smaids un laba mūzikas gaume) bija ļoti pārsteigta, ka es tiešām nedzeru kolu un to tiešām daru tāpēc, ka man nepatīk šī uzņēmuma politika (mans otrs boikotējamais uzņēmums ir Nestle, bet to mīļā miera labad neminēju).

Zinu, ka kolai ir absolūti vienalga, vai es viņu pērku vai ne, bet es tomēr turos pie savas pārliecības, ka katru reizi tērējot naudu mēs balsojam, un es tiešām nevēlos balsot par CocaCola. Varu pieņemt, ka manu ne-koliskumu par kaut ko dīvainu uzskata vidējais Roxy/Essential apmeklētājs, bet brīnīties un tam neticēt kursa par vides aizsardzību ietvaros un dienu pēc garas diskusijas par lielo korporāciju ļaunumu un patērētāju spēku, kurā neesmu bijusi no tām klusākajām. Nē, zaķīt, pēc iedvesmojošajām runām kopīgi iesim pa kolai sadzert, tas izklausās krietni loģiskāk, ne?

Šodien esmu sakārtojusi māju, izmazgājusi drēbes, sagatavojusi savam vīrietim pusdienas, ar smaidu viņu sagaidīju un atkal pavadījusi uz darbu - jūtos kā ideālā sieviete no veļaspulvera reklāmas. Še Tev, iepriekšējā ierakstā minētā dāma!

Itāļu psihoterapeite, kas mūsmājās divas nedēļas mēģināja saprast savu mīlestības dzīvi, man paziņoja, ka "pēc zemestrīces* atklājusi prieku būt sievietei", kas viņas izpratnē ir ēst gatavošana vīrietim katru dienu, dzimumlomas un viegli uzspēlēts bezpalīdzīgums. Es to saucu par manipulēšanu, nevēlēšanos uzņemt atbildību par savu dzīvi un ieligušu pēctraumas stresu.

Īsti nesapratu, vai tas bija domāts kā aizrādījums kārtībai mūsmājās, kur virtuves (un visus pārējos ar nelieliem izņēmumiem) pienākumus veic mazāk piekusušais neatkarīgi no dzimuma, bet mirklī kad šī lēdija piedāvājās mana vīrieša jakai ar saplīsušo rāvējslēdzēju piešūt pogas un izveidot pogcarumus, es viegli saspringu. Mans vīrietis gan reaģēja lieliski un paziņoja, ka arī es to lieliski protot, tā ka viņas palīdzība nav nepieciešama, lai šī atpūšoties un baudot Spānijas dienvidus. Es uz piecām sekundēm sajutos kā nepareizā un sliktā ne-sieviete, bet tad izlēmu, ka šajās spēlītēs netikšu ievilkta, dziļi ieelpoju un turpināju būt laimīga.

*2009. gada 6. aprīļa zemestrīce Itālijas centrā, kas nopostīja viņas/mana vīrieša pilsētu.

Pirms pāris mēnešiem nolēmu nopietni pieķerties lasīšanai, ieviest sistemātiku un lasīt "pa rakstniekiem" - tas ir, lasīt viena rakstnieka visus darbus un tad ķerties pie nākamā skribelētāja. Kā par nelaimi mirklī, kad man ienāca prātā šī ģeniālā doma, lasīju Stīvenu Kingu. Man ir atlikušas tikai 64 viņa grāmatas, bet tas maitasgabals turpina rakstīt un sola jaunu Dark Towers sērijas grāmatu. Kretīns!

Svētdiena vienatnē. Daudz sakrājies ko rakstīt, īsti nezinu, no kura gala lai tam visam ķeras klāt. Mēģinu saņemties sākt kārtot māju bet kaut kā nesanāk.

43 lappušu garais virtuālais herbolārijs par Spānijas dienvidu augiem pabeigts. Tagad staigājot pa vietējiem kalniem varu stāstīt daudz un dikti, kam kura puķe izmantota un kādas leģendas par katru koku senie spāņi stāstīja. Jūtos lepna par sevi un te iejutusies.

Man radās kārtējā ideja projektam - iepazīstināt imigrantus ar vietējo floru, veidot pārgājienus kalnos, savest kopā marokāņus, ekvadoriešus, bolīviešus un citus. Iepazīstināt viņus ar Mursiju ārpus pilsētas un dalīties zināšanās, kam kuru augu izmanto. Es jau tagad sevi redzu smaidīgo marokāņu sievu vidū noliecoties pie iberoāfrikānismiem (mans pēdējā laika top-vārds - augi, kas sastopami Spānijas dienvidos un Āfrikas ziemeļos) un klausoties, klausoties, klausoties.

Domājot par visām labajām grāmatām, filmām, studiju programmām, darbiem, projektiem, ziņu rakstiem, pētījumiem, ēdiena receptēm, tamborējuma rakstiem, dabas parkiem, cilvēkiem, sarunām, sajūtām un mācībām, ko neesmu pieredzējusi, dzīve man sāk šķist pārlieku īsa.

Kad sākas tas vecums, kad rodas sajūta, ka dzīve Tev plūst caur pirkstiem, viss notiek pārlieku ātri un katra diena nozīmē jaunas zaudētas iespējas? Man tas ir sācies tagad, 24 gados. Pats dīvainākais - jo vairāk mēģini darīt, jo vairāk saproti, cik maz spēj no visa, ko vēletos. Varbūt es vienkārši par daudz gribu?

Jau sen tautību uzskatu par tukšu jēdzienu bez seguma, tas pats lēnām sāk notikt ar dzimumu.

Ar geju draugu runājot par šo tēmu un stāstīju viņam par pa pusei izlasīto grāmatu, kuras autors/autore sevi uzskatīja par bezdzimuma būtni. Nerunāju par maisīgām drēbēm un pelēkumu - grāmatā paustā doma ir tāda - ja vienu dienu Tev gribas vilkt kleitu - velc kleitu, ja pievilcīgāks šķiet uzvalks un kaklasaite - nekādu problēmu, bet nedari neko tāpēc, ka esi puika vai meitene, kā arī neļauj pārējiem vērtēt Tavu rīcību pēc kāda dzimuma modeļa.

Pēc tā visa nonācu pie secinājuma, ka lielākā daļa identitāšu, ko mums piešķir kopš dzimšanas mūs ieliek kastītēs un vēlāk sarežģī dzīvi visai pasaulei. Zinu, jau zinu, ka ar mātes pienu iezīstās identitātes ir tās stiprākās, bet man aizvien vairāk šķiet, tautību var aizstāt vienkārši ar kultūru, reliģiju ar ētiku un dzimumu ar "mazajām princesītēm" un "puikas neraud" vispār audzinot likt mierā.

Divas nedēļas pavadītas absolūtā bezapstājas skriešanā un šķiet, ka tas turpināsies kā minimums vēl pāris nedēļas, mēnešus un iespējams visu dzīvi. Karnevāls, ciemiņi, drauga automašīnās negadījums un mēs kā ģimenes aizvietotāji, milzīga projekta iesniegšanas termiņš, smags kurss, darba meklējumi - tas viss ir sakritis vienā laikā un raujos no vienas vietas uz otru. Laikam esmu nokļuvusī tajā punktā savā dzīvē, kad uzsākt kaut ko jogai vai meditācijai līdzīgu ir fiziska nepieciešamība, ne vienkārši vēlme.

Patiesībā bloga rakstīšana ir tuvākais privātā, ne kopīgā, miera ienesējs manā dzīvē. Notikumu aprakstīšana piešķir tiem sistemātiskumu un taustamību, kā arī paglābj tos no aizmirstības. Blogs - mana joga, meditācija, psihoterapeits un uzticības persona.

Pēc gada, diviem mēnešiem un sešām dienām nopietnās, pieaugušās attiecībās ar kopā dzīvošanu un visu pie tā piederīgo, esmu sapratusi, ka līdz tam nezināju ne neko par to, ko nozīmē dalīt savu dzīvi un sa-dzīvi ar kādu - mani neviens šim visam nebija sagatavojis.

Itālis un latviete, kas sazinās spāniski, veģetāriete un gaļēdājs, lieli kopīgi sapņi un mazās ikdienas cīņas - mana dzīve izklausās pēc diezgan kvalitatīva sit-com scenārija.

pārbaudod vārda awkward pareizrakstību uzdūros šim brīnumam:

http://www.awkwardboners.com

A viens no maniem kursa biedriem ir pietiekami socially awkward, lai varētu tikt ieskaitīts topošo šāvēju šķirā. Un ko lai es tagad daru?

Gribēju pateikt kaut ko par to, kā man riebjas Ferma, Farmville un citi tiem līdzīgie, ka esmu kruta un man ir īstas puķes, kuras lēnām aug, reizēm zied un reizēm lēnām un sāpīgi mirst. Tad man pirkstā iedūrās draņķīgā par 1 eiro pirktā kaktusa adata un sadusmojos uz visu pasauli, ieskaitot putneļus, kuri mūsu tvaika nosūcēja trubā ir ierīkojuši ligzu un grabinās uz velna paraušanu.

P.S. Palikušas sešas tulkojuma lapas. Tad atliek gadīt ļubestību mājās un jādodas gejdraugam ar pārvākšanos palīdzēt.

Lūk, sākot jaunu posmu savā dzīvē nolēmu atsākt blogot ārpus draugiem.lv. Visu to, kas man par kino uz sirsneles sakrājas metu iekšā mairitasfilmas.wordpress.com, te būs viss, ko vēlēšos stāstīt par savām ikdienas un ne tik ikdienas gaitām.

Pagaidām rakstu no Spānijas dienvidiem - Mursijas. Dzīvoju kopā ar diviem trakiem kāmjiem, pitonu un gliemežu apsēstu akvāriju. Kamēr jums Latvijā -25 vai cik tur grādi (vismaz mana ģimene un tvnet.lv man tā mēģina iegalvot) es jau esmu izmetusi visus savus augus balkonā un tur reizēm arī pati iekārtojos - pie mums pluspadsmit grādi februārī ir gluži normāla temperatūra.

Par jauno posmu manā dzīvē - rītdien sāku piedalīties lieliskā kursā - educador medioambiental jeb, latvju mēlē, vides izglītotājs. Te visiem dabas parkiem tādi vajadzīgi. Kursa ilgums ir 300 stundas - līdz maija beigām no pirmdienas līdz piektdienai rīta pusi pavadīšu kursā. Sagatavojieties:
a) stāstiem par maniem kursa biedriem, kas visiem, izņemot mani, notiekti būs absolūti vienaldzīgi,
b) stāstiem no sērijas "šodien mums pastāstīja, ka...". Vārdus sakot stāstiem par vidi un dabu, kas varētu būt interesanti.
c) foto no dažādām ekskursijām un prakstiskajām nodarbībām, kas, ja man izdosies līdz galam pakļaut kameru, varētu būt skaisti.

Šīsdienas plāns iekļauj 34 lappušu pārtulkošanu no spāņu valodas uz angļu. Patiesībā izmetot ārā pauzes sanāk mazāk, bet nu blāķis pamatīgs tik un tā. Teksts nepieciešams vienam projektam, ar kuru šobrīd cīnos gan es, gan kursu sniedzošā organizācija. Rakstām par zināšanu nodošanu par augu tradicionālo izmantošanu no vecās paaudzes jaunajai. Ja labi veiksies un projektu apstiprinās, rudenī es būšu šī projekta starptautiskās daļas koordinatore un rakstīšu daudz epastus Čehiem, Itāļiem un Turkiem, daudz lamāšos, ceļošu un piedalīšos Spānijas aktivitātēs. (Turlāt to darīšu papildus studējot attīstības sadarbību - to, kāpēc pasaulē daļa valstu ir bagātas, daļa ne tik ļoti un ko mēs varam darīt, lai visi varētu laimīgi sadzīvotu kopā, garšīgi paēst un mācīties to, kas nu kuram tuvāks) Jippī!

A man sagribējās atgriesties tikai lai pateiktu ka:

Kā lai es paskaidroju, kā mūsu projekts "takes into account the main principles of liberal adult education", ja ne tikai es nesaprotu, kas tā "liberal adult education" īsti ir, bet arī tai veltīto rakstu autori šķiet nedaudz apjukuši.

Lielākā muļķība projekta pieteikuma anketā, ko līdz šim esmu redzējusi.