lazdu_ragana

Man ir sakari. Esmu nodibinājusi kontaktu ar vietējo arābu/latīņu veikaliņa darbinieku. No Hola! esam pārgājuši uz De que páis? (No kuras valsts?) Arī feinie arābu saldumi man nezinkāpēc tiek piešķirti 2 par 1 cenu.

Vakardienas apņemšanās strādāt sestdienā beidzās ar alus lietošanu pusdienlaikā. Sajūtot kaut ko nelabu briestot gaisā devos mājās kājas šūpot. Ap 6 vakarā saņēmu pāris dzērumzvanus no darba telefona un sasmējos. Esmu iedzīvojusies Spānijā. Man ir paziņas un draugi, kā arī zinu, kur nopirkt labākos avokado.

Lai kā arī saņemtos sākt savus piedzivojumus aprakstīt, iestrēgstu. Viss te pārāk strauji un pārāk daudz. Šajā nedēļas nogalē stādīju kokus lai atjaunotu Spānijas dienvidu nomocītās "upes". Šo vārdu runājot par šejienies ūdens straumītēm ir jāliek pēdiņās. Grāvis pie manas mammas mājas lielāks kā šejienes "upes". No otras puses, mūsu "kalni" un "karstums", ja tos salīdzina ar šejieni, šķiet smieklīgi.

Lai nu kā, pāris stundas pavadīju runājot ar kādu vīrišķi no Kanāriju salām par Spāniju, Kanāriju salām, Latviju un PSRS. Par šito tēmu es citreiz parunāšu. Tagad par kaut ko svarīgāku - esmu atklājusi lieliskāko basmati rīsu recepti. Man sanāk tādi paši rīsi kā krišnaītu ēstuvē uz Barona ielas. Vēl Ale ir kļuvis par izmēģinājumu trusīti maniem mafiniem. Šobrīd par labākajiem joprojām tiek atzīti pirmie, banānu mafini ar brūnā cukura glazūru, lai gan vakar pagatavotie burkānu-kokosriekstu arī tur līdzi. Tā kā tagad strādāju pusslodzi no rītiem, pēcpusdienas varu veltīt kulinārām izvirtībām, par ko esmu ļoti priecīga.

Vēl es glāstīju ziloni. Indijas ziloņu meiteni, kas sver vairāk nekā četras tonnas. Tas arī stāsts - Babati (tā nu šo jaukumu sauc) tika uzdāvināta vienam cirka ģimenē piedzimusam puisītim un tā nu ir kopā ar šo vīrieti visu viņa dzīvi. Babati ir četras tonnas smags klēpja sunītis, kas grib, lai viņu samīļo un apskauj. Babati un viņas saimnieka attiecības ir ne tikai filmas, bet arī labas, garas grāmatas vērtas.

Kas mani sasmīdināja bija Babati saimnieka māsas stāsts. Vienā no pirmajiem skolas gadiem skolotāja lūdza saviem mazajiem audzēkņiem uzzīmēt viņu mājdzīvniekus. Citi zīmē kaķīti, citi sunīti vai jūrascūciņu, bet meitene ņem un droši zīmē ziloni. Pēc garas diskusijas ar skolotāju par to, ka jāzīmē īsti mājdzīvnieki, nevis iedomāti, ka Babati patiesībā ir suns vai vispār nav īsta, mazā meitene ieradās mājas raudādama meklēdama Babati. To ieraudzījusi, metās zilonītei ap kaklu, skaitīdama, ka tā ir īsta. Viss beidzās ar vecāku vizīti pie direktora un situācijas izskaidrošanu.

Tā, koku stādīšana, mafini, zilonis... Nedēļas apskats pabeigts, mīlīši. Sākšu laboties un likt sakarīgus, noslīpētus ierakstus par vienu tēmu, ne mētādamies no viena notikuma uz otru. DOdos māju piekārtot.

Tātad esmu atpakaļ. Turpinu dzīvot Spānijā. Piedzīvojumu ir daudz. Man ir vīrietis, pitons, kāmis un citi mājdzīvnieki. Strādāju darbā, ko mana māte dēvē par ubagošanu - mēģinu spāņus un pārējos, ko satieku ielās, katru mēnesi dot 10 eiro UNHCR (ANO augstā komisija bēgļu jautājumos). To viņi var darīt man iedodot savu kredītkartes numuru. Mans austrumeiropietes akcents to visu padara vēl jautrāku.

Mans vīrietis manā dzivē ir ienesis ne tikai pitonu, kāmi un apakšzemes garāžu ar visu mašīnu, bet arī bruņurupuču meklēšanu, itāliskumu, kalnos kāpšanu, niršanu un fotogrāfēšanos ar ziloņiem (tā būs šosvētdien).

Vēl mani sapņi par nākotnes klejošanu kļūst aizvien stiprāki. Jau ir plāni padzīvot kādu laiku Dienvidamerikā. Grāmatas lasīšana par Āfriku ari rosinu fantāziju. Austrālija un Dienvidāzija arī ir plānos. Nokļūstot jebkurā tējnīcā arī arābu zemes tiek pievienotas sarakstam.

Tātad atsāku manu klabošanas sezonu. Turpinu iekulties piedzīvojumos pa labi un pa kreisi, daudz domāju. Katru dienu atklāju jaunu dzīves jēgu un sacepjos par visiem kāškrustiem, ko ieraugu uz māju sienām. Būs interesanti - to apsolu.

Sveicieni no jums Spānijas dienvidiem!

Tatad, dazadu apstaklu sakritibas del sesas dienas apceloju Madridi, Budapestu, Barselonu un Valensiju, pa celam iegriezoties ari Mursija un Alikante. Sada skrejiena ari nosvineju savu dzimsanas dienu. Sis ir loti gars ieraksts, jo ari sis sesas dienas bija loti garas. Garumziju nav, jo esmu pie spanu datora.

Tatad, manu mazo draudzin, piespradzejies un ielukojies sesas dienas mana dzive.

Madride man nepatika. Bijusi dzivokla biedrene no Tartu kluvusi tada sagurusi, lai gan joprojam ir sasoditi forsa. Tikai zaudejusi to mirdzumu, kas vinai bija Igaunijas laikos.Laikam dzivei parastajai ir tada ietekme uz cilvekiem. Vinai tagadpuisis Cikaga un 8 stundu darbs ka datorprogrammetajai Madride.Bakalaura grads ekologija. Grib meklet savu sapnu darbu. Sapratu, kaman nepatik galvaspilsetas ar steigu, sastregumiem un visu parejo, kastam pieder.

Budapesta bija jauka (ka vienmer). Redzeju istu rudeni un miglu. Svineju savu dzimsanas dienu. 7 cilveki, 3 kontinenti- labs raditajs. Dievinu cilvekus ap 60, kas joprojam spej but forsi.To sapratu, kad divos nakti merceju vodkas sota glazi sokolades merce,lai izveidotu sokolades apli uz forsa Andy no Oxfam pieres. Poludokumentalo filmu rezisore lika man pust serkocinus svecisu vieta.Britu bralis ar sokolades apli uz pieres diskuteja par Krievijaspolitiku. Ta ka biju jaunaka saja sabiedriba, visi stastija, ka pavadijusi savu 23 gadus, ko darijusi un kur dzivojusi. Sapratu, ka esmu tikusi pietiekami talu. Pabeigusi studijas, dabujusi EBD vietu. Esmu uz laba cela.

Viesnica tiriju zobus. Rezisore atpeldeja pa gaiteni ar nomistiskiem krajumiem dabutu vinu. Pateicu ¨oh screw it¨, izskaloju mutiun pievienojos vinai. Ar britu brali skatijamies Mighty Boosh. Skaitijam, cik reizes esam viens otru satiksu divu gadu laika, kops esam pazistami. Rezultats - 8 tiksanas 5 valstis. Vel viens labs rezultats. Tad mans AirportShuttle bija klat un man bija jadodas prom.

Pecnakts, kad netiku gulejusi ne minuti, nokluvu Barserlona. Sapratu, ka esmu atstajusi savu jaku Budapesta. Devu zinu britu bralim, kas smejas par mani visu dienu. Lidz sim es vienmer esmu apcelusi vinu par aizmarsibu un neveiksmem celojot. Karma ir maita, milisi,karma ir maita.

Lai nu ka, tas man netrauceja izbauditBarselonu. Taja pilseta kaut kas ir. To iemil no pirma mirkla. Lielais Piedzivojums slepjas aiz nakama stura - vai vismaz ta skiet.

Vakarpusenokluvu Valensija. Dzimsanas dienas svinibas numur divi. Dejosana lidz trijiem maza iestadijuma. Puisis, kas mus tur veda, so vietu deveja par ¨regeja klubu¨. Vienigais, kas tur bija no regeja bija marihuanas aromats. Blonda dzivokla biedrene bija uzmanibas centra (jo ir blonda).Sapratu, ka manas dzivokla biedrenes ir vislieliskakas no visiem brivpratigajiem. Esam cimds, roka un nez kas varetu but tresa lieta,kas iederetos, bet, vardus sakot, esam lieliska kombinacija.

Nakamaja diena ekskursija. Kaitinosa kavesanas spanu stila. Muzeji, ielas,botaniskais darzs, ielas, muzeji. Tirgus. Milisi, ja kadreiz esat Valensija, aizejiet uz Plaza del torros tirgu! Viraki, dienvidamerikani, rotaslietas, rotaslietas, rotaslietas. Ne austrumnieku uzbaziba, ne Latvijas mazpilsetas tirgu sprastums. Paskaltas rotaslietas, milzigi olivu skivji, sveces un hipijpardeveji no visam pasaules malam. Dazadas adas melnuma pakapes un dredu lielumi.

Nakama diena -atgriesanas realitate. Iegadajos zonglesanas bumbinas un pamacibu gramatu. Stopejiens majup. Soferis - makslinieks-inzenieris, kas specializejas akvaparku izstrade un apdare. Virietis ar lielisku muzikas gaumi - Led Zeppelin, The Doors un citi tik labi piestav pusnaksnigiem braucieniem. Saruna par to, ka Spanija ir liels ciemats,ka spani ir rasistiski, aprobezoti un vinaprat sazin kadi vel. Laikam jau japieniem, ka lielaka dala cilveku ir... ne visai interesanti jebkura pasaules valsti. Pat Spanija, kas latviesiem skiet traka, radosa un sazin kada vel, patiesiba sastav lielakoties no tomatu plantacijam, cuku fermam un ielu remontiem.

Pecgarsa pec visa si gara, raiba un dazada celojuma ir laba. Vel sobrid esmu viegli eiforiska un apmierinata ar visu, kas ar mani notiek. Tagad lenam meginu iedraudzeties ar zonglesanas bumbinam un galva parcilaju visas sarunas,visus cilvekus un visus iespaidus.

Vakar bija ļoti, ļoti dīvaina diena. Tikai tagad saprotu, cik tā bija dīvaina. Šis ieraksts laikam visvairāk ir domāts man pašai, lai es atcerētos, atcerētos un atcerētos.

Vakar notika viss. Mani bija piebesījušas tējas, ko nopirku pirmajās dienās - maisiņos. Un te, vienā no lielākajiem pārtikas veikaliem tējas, izrādās, ir tikai maisiņos, beramo nav. Stāvēju pie tā sasodītā plaukta un gandrīz raudāju. Gribu Apsaras zaļo tēju, gribu uz Diviem Turkiem aiziet un stāvēt pie daudzajiem, daudzajiem tējas bunduļiem un izvēlēties, izvēlēties, izvēlēties. Nekā! Pirmais homesick mirklis.

Pēcpusdienā mazgāju grīdu. Spainim noplīsa rokturis un es pielēju visu gaiteni ar netīro ūdeni, ko šķendēdamās uzslaucīju.

Pēc tam rakstīju vēstuli mammai. Sajutos vainīga - te skraidu uz salsas nodarbībām, ķiķinu, bet nevaru atrast laiku vienu vēstuli uzrakstīt, lai gan zinu, cik ļoti, ļoti viņa to gaida. Sapratu, ka mums ģimenē nav pieņemts paust jūtas un skandēt, cik ļoti viens otru mīlam. Atcerējos tēti. Bišķi paraudāju. Tad sajutu mieru.

Nolēmu, ka naktī sapratīšu, vai ar salsas pasniedzēju ko gribu vai negribu. Nesapratu neko. Šobrīd esam draugi. Tādi dīvaini draugi.

Kāpēc es te tik maz rakstu? Piemērs: mana dzīve no rītdienas līdz nākamajai pirmdienai:

Sestdiena/Svētdiena: Organizācijas saliedēšanās pasākums:
Pirmdiena: Darbs
Otrdiena: Darbs, nakts Mursijā pie trakajām brīvprātīgajām
Trešdiena: Brauciens uz Alikanti, lidojums uz Madridi, pusdienas ar dzīvokļa biedreni no Erasmus laikiem, lidojums uz Budapeštu
Ceturdiena/Piektdiena: konference Budapeštā, dzimšanas diena un atkalredzēšanās (aka negulētas naktis) ar manu britu "brāli"
Sestdiena: Lidojums atpakaļ uz Spāniju caur Maljorku (tikai stunda, neredzu neko), Alikantes apskatīšana, brauciens uz Valensiju
Svētdiena: Ciemošanās pie Valensijas brīvprātīgajiem
Pirmdiena: Ceļš atpakaļ uz Lorku.

Ja man kāds pamatskolas laikā būtu teicis, ka es dzīvošu Spānijas dienvidos un mana dilemma būs "bučoties vai nebučoties ar salsas pasniedzēju", eh, nebūtu ticējusi. Ni un ni.

Helovīns ar spāņu komunistiem bija labs. Vakarā neatteicos ne no vīna, ne alus, ne zāles. Pēc tam aizgājām uz bāru. Sapratu, ka spēlēju biljardu tik pat draņķīgi, cik pirms diviem gadiem (kad to darīju pēdējo reizi). Bet - biljarda spēles vidū kāda sveša meitene mani saķēra, nosauca savu vārdu un aizveda pie saviem draugiem, jo šie, redz, gribot ar mani iepazīties. Pēc tam bārmenis nez kādā sakarā man nozieda degunu ar torti un tad visi trīs bārmeņi skaidroja, kāpēc pēc saskandināšanas jāuzsit ar glāzi pa galdu (tas ir- lai šajā naktī būtu sekss). Tad bārs vērās ciet. Mani komunistiskie draugi īsti nevarēja izvēlēties, uz kuru parku iet sagaidīt rītausmu. Man apnika. Atradu uz ielas glāzi, pateicu, ka man nāk miegs un gāju mājās. Pa ceļam man garām pabrauca bārmeņi un aicināja turpināt fiestu. Man tajā mirklī tik ļoti vajadzēja uz tualeti, ka atteicos.

Sestdienas rīts. Pamostos, izstaipos. Saprotu - dzīvoklī esmu viena, jo visas dāmas vai nu pie kāda ciemos, vai arī strādā. Būs vēlāk. Aizeju uz veikalu. Atpakaļceļā kads stalts pensionārs izsaka man komplimentu. Tas tā - ikdiena.

Nokļūstu mājas, ieeju dušā. Puspieklājīgā skatā sataisu brokastis. Zvans pie durvīm. Apģērbjos pieklājīgi. Ar laipnu smaidu atšuju vietējos Jehovas lieciniekus, kas man piedāvā savu literatūru.

Sēžu savā istabā, dzeru tēju. Pēkšņi dzirdu - svilpo. SVILPO! Kas te svilpo? VĪRIETIS! Svilpojošs, puskails vīrietis uz mana balkona. Kas viņš ir un ko grib? Par laimi laikus attopos, ka tas ir Slovēnietes draugs Jose Luis, kas, acīmredzot, te palicis pa nakti. Jā, sestdienas rītos uz mana balkona izrādās mēdz svilpot Hosē Luisi. Vai nav jauki?

Tad nu ar Hosē, ar kuru līdz šim neko daudz neesmu runājusi, dodamies uz centru. Es uz bibliotēku. Viņš - kur nu Hosē Luisi sestdienās mēdz iet. Runājam spanglišā- cik man laba spāņu valoda, tik viņam - angļu. Bet saruna interesanta. Tik interesanta, ka Hosē Luiss mani aicina apskatīties viņa organizācijas biroju. Domāts darīts - dodamies iekšā. Tur draudzīgi mijas cilvēktiesību, Čegevaras un sieviešu - strādnieču balvas pasniegšanas ceremonijas plakāti. Pamanu arī mazu sirpīti un āmuru uz sarkana fona. Hosē Luiss man draudzīgi piedāvā izvēli starp alu, vīnu, kokakolu vai marihuānu. Paskatos pulkstenī - vēl par pusdienlaiks nav klāt. Jā, es tiešām esmu Spānijas dienvidos.

Biroju pametam un turpinam ceļu runājot par komunismu, Spāniju, Latviju un abu valstu vēsturi. Hosē Luiss sarunas nobeigumā man paziņo, ka no viņiem (tas ir - Spānijas komunistiem) baidīties nevajagot. Un mēs šovakar tikšoties fiestā. Līdz vakaram, Hosē Luis!

Vakar kā apzinīga skolniece nolemju pildīt spāņu valodas mājasdarbu. Skaistā laika dēļ (jā, te joprojām ir +26 grādi) dodos uz parku. Uz soliņa novietoju arī savu mazo balto datoriņu - izmantoju to ļoti labiem nolūkiem - kā vārdnīcu.

Tā kā spāņi lielu daļu savas dzīves pavada parkos, ielās un citās publiskās telpās, man nav vientuļi. Pildu uzdevumu par piederības vietniekvārdiem. Pēkšņi pie manis pieskrien divi mazi puikas (nu tā ap 5-6 gadiem) un kaut ko saka. Apstulbstu, bet pārmaiņas labad no tā, ka SAPROTU! Šie man prasa: Es tu ordinador? Vai tas esot mans dators. Lepni atbildu Si, es mio! (He, teksts gluži kā no uzdevuma, ko tieši pildu). Un tad abi sīči unisonā noelšas: Que quai!!!(Latviskajā tulkojumā - cik kruts!). Viens lepni paziņo: Mi padre tiene odinador grande! (Manam tēvam ir liels dators!). Ar to arī mūsu saruna beidzas, jo neko asprātīgu pateikt spāniski neprotu. Tikai aizejot mājās man kā ar mietu pa pieri iebelza ideja - man taču vajadzēja viņiem piedāvāt kādu spēli datorā uzspēlēt un es būtu bijusi krutākā čikse parkā + ieguvusi savus pirmos ar organizāciju nesaistītos spāņu draugus

Nu re, vakar bija pirmā "īstā" spāņu valodas nodarbība, ja neņem vērā to, ka visu pārējo laiku man tāpat nākas runāt spāniski. Lepni rādu pasniedzējam savu spāņu valodas grāmatu, ko atvedu no Latvijas un saku, ka tā ir "para letones" (latviešiem). Šis sāk smieties. Es domāju, ko nu atkal glupu esmu pateikusi.

Šis paziņo, ka spāniski kaut kādas sasodītas zivis arī saucot par "letones", tāpat kā latviešus, tā ka man esot grāmata, kas domāta zivīm. Turpmāk izklaidēšu pasniedzēju stāstot par "mi amigos letones" (maniem draugiem latviešiem... vai zivīm), bet latviešus dēvēšu par "gente de Letonia" - cilvēkiem no Latvijas.

Lai padarītu visu vakaru vēl jaukāku, devos uz salsas nodarbību. Salsas pasniedzējs ir labs paziņa ar manu pustrako dzīvokļa biedreni no Čehijas, līdz ar to uz nodarbību ierodamies ar glanci - pasniedzēja mašīnā. Pasaku salsas puisim savu vārdu. Šis paziņo: "Ūūū... Mairikita!!!" un parāda ļoti dīvainu žestu. Izrādās, ar šādu mana vārda izkropļotu versiju Spānijā apzīmē homoseksuālas personas, īpaši sievišķīgus vīriešus. Turpmāk iepazīstoties teikšu, ka esmu Mai. vai Maimai.

Kas var būt skaistāks par to - mana tauta ir zivis, bet mans vārds tulkojumā nozīmē "ziliņā". Viva la Espana!

Mīlīši, man tagad nedēļu jāpiedalās apmācībās spāņu valodā! Par laimi te ir arī citi tādi kā es, kas vairāk par "um poco" neko neprot. Tā nu ar igaunieti Elinu un vācieti Tomasu smaidam un mājam ar galvām, kamēr itāļi, franči un citi spāņofīli per espanol ka nemetas.

Karma ir maita - vienmēr brīnījos, kad cilvēki sūdzējās par savu anngļu valodu, jo domāju: nu runāt taču var jebkurā gadījumā, visiem tava gramatika pie kājas, galvenais, ka ir ko teikt. Tagad saprotu, kā tas ir - būt tādam "gudram sunim", kas visu saprot, bet var tikai māt ar galvu vai šūpot asti.

Bet, no otras puses, visi ir forši, spāņu valoda kļūst saprotamāka ar katru dienu, bet Vidusjūras ūdens ir silts arī oktobra vidū.

Cirslīgumu cirslsīgums.

Krāmēju somu. Sapakot visu iedzīvi 20 kg ir grūti. Salasu drēbes - iekrauju kastē un sveru. Oj, 20 kg!!! Apraudu savas skaistās kleitas, jo kurpēm un somām taču arī vieta jāatrod. Nākamajā dienā sveru vēlreiz. Pēkšņi nāk apgaismība - esmu skatījusies nevis kilogramus, bet mārciņas! Jei! Man ir vēl daaaaudz vietas!

Tagad gan ir aizkrauti arī atlikušie kilogrami. Piektdien sākas mana jaunā un vēl skaistākā dzīve Spānijā.

Šodien galīgi aplauzos trolejbusā. Jau pieturā noskatīju meiteni leopardraksta svārkos (kas man riebjas) un ar melnu, spīdīgu somu ar zelta "apkalumiem". Zināms tips, ne? Ne ta nu nosmkīkņāju, bet savā galvā ieķeksēju: "krieviete".

Protams, šī dāma apsēdās man blakus. Pusceļā no centra dāmai ar zeltīto somu sāka zvanīt telefons. Un viņa atbildēja skaidrā latviešu valodā. Turklāt, runāja sakarīgi.

Vārdus sakot, manam snobismam kārtējo reizi tiek aplauzti radziņi. Te nu bija nacionālisma pretiniece un līdztiesības - vienlīdzības sludinātāja. Pat trolejbusā nevar pabraukt bez cilvēku šķirošanas un snobošanās.

Pēdējā laikā uzgrūžos visādiem foršiem tekstiem. Uzlikt mazai koju istabiņai uz durvīm uzrakstu "Atvainojiet, ieeja no otras puses" ir vienkārši ģeniālāka ideja ever.

"Mēs skrienam! Mums stāv" /autors- dovas blondas, apmēram 25 gadus vecas sievietes/

Savā nesamaitātībā sapratu, ka stāv autobuss. Ko būtu padomājusi, ja būtu slikta meitene - uj, uj, uj!

Ta kā arī es te esmu savu mazo- tizlo rociņu esmu pielikusi, tad visi aizteciet aplūkot!

Šodien pie visiem labajiem darbiem arī noskaidroju, kur tad īsti es Spānijā dzīvošu. Mana pilsēta Lorca atrodas Murcia reģionā. Iedzīvotāju skaits- ap 100 000. Maziņa - nu tā ka Tartu, kuru es vienkārši mīlēju. Līdz Barselonai patālu - ceļs maksā 50 eiro. Toties jūra tuvu (kādi 25 km). Un kalni, kalni, kalni... Mmmm...

Ziemas man nebūs (vismaz Latvijas izpratnē). Vidējā temperatūra janvārī - ap 14 grādiem. Hei - ho!

Prieks - www.jaz.lv (jauniešiem aktuālas ziņas) beidzot darbojas. Ja nu kāds sevī jūt žurnālista talantu un jūtas sirdī jauns, var droši rakstīt. Samaksa- tikšanās un diskusijas ar žurnālistiem un NVO pārstāvjiem. Esam tikušies gan ar Kārli Streipu, gan Ivetu Elksni.