Lai nu kā, pāris stundas pavadīju runājot ar kādu vīrišķi no Kanāriju salām par Spāniju, Kanāriju salām, Latviju un PSRS. Par šito tēmu es citreiz parunāšu. Tagad par kaut ko svarīgāku - esmu atklājusi lieliskāko basmati rīsu recepti. Man sanāk tādi paši rīsi kā krišnaītu ēstuvē uz Barona ielas. Vēl Ale ir kļuvis par izmēģinājumu trusīti maniem mafiniem. Šobrīd par labākajiem joprojām tiek atzīti pirmie, banānu mafini ar brūnā cukura glazūru, lai gan vakar pagatavotie burkānu-kokosriekstu arī tur līdzi. Tā kā tagad strādāju pusslodzi no rītiem, pēcpusdienas varu veltīt kulinārām izvirtībām, par ko esmu ļoti priecīga.
Vēl es glāstīju ziloni. Indijas ziloņu meiteni, kas sver vairāk nekā četras tonnas. Tas arī stāsts - Babati (tā nu šo jaukumu sauc) tika uzdāvināta vienam cirka ģimenē piedzimusam puisītim un tā nu ir kopā ar šo vīrieti visu viņa dzīvi. Babati ir četras tonnas smags klēpja sunītis, kas grib, lai viņu samīļo un apskauj. Babati un viņas saimnieka attiecības ir ne tikai filmas, bet arī labas, garas grāmatas vērtas.
Kas mani sasmīdināja bija Babati saimnieka māsas stāsts. Vienā no pirmajiem skolas gadiem skolotāja lūdza saviem mazajiem audzēkņiem uzzīmēt viņu mājdzīvniekus. Citi zīmē kaķīti, citi sunīti vai jūrascūciņu, bet meitene ņem un droši zīmē ziloni. Pēc garas diskusijas ar skolotāju par to, ka jāzīmē īsti mājdzīvnieki, nevis iedomāti, ka Babati patiesībā ir suns vai vispār nav īsta, mazā meitene ieradās mājas raudādama meklēdama Babati. To ieraudzījusi, metās zilonītei ap kaklu, skaitīdama, ka tā ir īsta. Viss beidzās ar vecāku vizīti pie direktora un situācijas izskaidrošanu.
Tā, koku stādīšana, mafini, zilonis... Nedēļas apskats pabeigts, mīlīši. Sākšu laboties un likt sakarīgus, noslīpētus ierakstus par vienu tēmu, ne mētādamies no viena notikuma uz otru. DOdos māju piekārtot.