Ja nu es esmu atstājusi iespaidu, ka dodu padomus, es tiešām atvainojos :)) Ieraksts bija tikai par to, ka mana personiskā pieredze ar standarta psihoterapeitiem ir likusi secināt, ka no viņiem nav nekādas jēgas. Un ne no personiskas pieredzes kaut vai hrestomātiskais gadījums, kad četrdesmitgadīgs vīriešdzimuma pārstāvis četrus gadus staigā uz psihoterapiju pie vārdā šo dāmu nesaukšu un joprojām kā nevainīgs, tā nevainīgs... (Viņš ietu vēl, bet naudas aptrūkās.)
Tad, kad psihoterapeite beidzot izārstēs viņa bailes no sievietēm, vecuma impotence jau būs klāt.
Arī citos gadījumos klasisks psihoterapeits agri vai vēlu (visbiežāk gan vēlu, pēc daudziem terapijā pavadītiem gadiem) var gandarīti teikt: "Galu galā mēs guvām panākumus! Pacients nomira gandrīz jau vesels!"

(Reply to this) (Parent)