Friends

Ar vienu tuvu drušku šodien aizgāja saruna par ārišķīgajiem kompleksiem. Man retu reizi dzīvē pajautāja -- par ko Tev ir kompleksi savā izskatā?

Uzdrošinos atzīt, ka lai nu kur, bet sava izskata/ārienes/ķermeņa pieņemšanā esmu veicis progresu. Nu, tobiš, pieņēmis. Par daudzām lietām agrā jaunībā bija lielas bažas, tagad tās ir vnk vague curiosity, jūtos salīdzis ar tām mieru. Bet tās ietver:

-smaidu (zobu izteikto dzeltenumu);
-uzacis (atslēgvārds: Brežņevs);
-bārdu, cik ļoti randomi tā aug;
-ķermeņa apmatojumu, cik ļoti randomi tas aug;
-ka neesmu baigais smukulis in general;
-vēl šo to vairāk intīmu, sorry, neteikšu.

Bet te druška mani pārsteidza, atklājot ka viņai kaut kas jau sen duras acīs. Es iztincināju, kas tas ir, un izrādās, ka tas nesakrīt ar neko no tā, par ko varbūt reizēm nogulsnēs no aizlaikiem piedomāju es pats. Un tas ir: PĀRKODIENS (overbite). No alcohol pun intended. Man bija tikai aptuvena nojausma, ko tas nozīmē, nācās googlēt. Izrādās, mans augšžoklis ļoti (pārāk par normu) izteikti pārkarājas pār apakšējo, kas rezultējas noteiktā sejas formā un ietekmē manu runu. Man nebija NE JAUSMAS. Man actually līdz šai dienai likās, ka visiem augšzobi nosedz apakšējos tikpat ļoti kā man. Bet, iespējams, svarīgakais atklājums: izteiktam pārkodienam ir korelācija ar zobu griešanu, kas man tiešām ir problēma.

Bet nu pagūglējot atklājas interesantas lietas, piemēram:

[seko Vikipēdijas rindkopa AI tulkojumā]

Amerikāņu antropologs K. Lorings Breiss ir izvirzījis teoriju, ka eiropiešu cilvēka pārkodiens ir tikai aptuveni 250 gadus vecs un tas ir galda naža un dakšas plašās lietošanas rezultāts. Pirms galda piederumu lietošanas eiropieši bieži saspieda zobus uz gaļas gabala un nogrieza gabalu ar nazi. Kad eiropieši sāka lietot dakšiņas un nažus, griešana tika veikta uz šķīvja, un pārkodiens kļuva daudz izplatītāks. Breiss pētīja arī ķīniešus, kuri bija pieņēmuši irbulīšus pirms 900 gadiem, un konstatēja, ka pārkošanas gadījumu skaits pieauga aptuveni tajā pašā laikā, kad tika ieviesta jaunā ēšanas metode. Citi arī uzskata, ka labiodentālās līdzskaņu skaņas cilvēka runā bija balstītas uz pārkodiena attīstību.

Lasu grāmatu “21 lekcija 21. gadsimtam”. Latviešu tulkojumā, “Jumava”. Lai cik taupīgs izdevējs būtu Visockis, bet grāmatas sākumā bez tulkotājas Ingrīdas Kevišas ir norādīti arī atbildīgā redaktore Liene Soboļeva, zinātniskais redaktors Juris Lorencs un korektore Sandra Krēķe. Četri cilvēki saņēma, lai arī, iespējams, niecīgu, bet tomēr atalgojumu. Un tad tur ir, piemēram, lapaspuse, kur ir gan minētas da Vinči kaut kādas “Pēdējās vakariņas”, gan kaut kāda Hobesa dabiskais stāvoklis.

"Brands". Tā kā es vandījos pa pasauli, kad šī "Spēlmaņu naktij" daudz nominētā izrāde bija karsta aktualitāte, tad, iespējams, par šo visu jau publiski ir daudz kas izrunāts, bet nu no manis novēlotie pieci centi. Man izrāde kopumā nepatika. Arī manai meitai nē. Bet pēcgaršas pārdomas raisīja. Gan jau, ka Kairišs kaut kur vēl bez programmiņas bija vairāk paskaidrojis šābrīža aktualitāti destruktīvam maksimālismam, un to, ka tāda vairāk piemīt sievietēm, visitcamāk, prototipi ir divas organizācijas Latvijā – partija "Progresīvie" un pētnieciskās žurnālistikas centrs "Re:Baltica". Vai Langa uz izrādes iestudēšanas brīdi jau uzdarbojās? Nu no ideoloģiskā spektra otra gala varbūt viņa vēl ierakstās. Bet nu tas, protams, tāds trausls ledus, lai piedāvātu šādu interpretāciju un nenonāktu nil-konstantīnismā. Man liekas, ka Kairišam izdevās korekti. Bet, ja par iestudējuma kvalitāti kopuma, nu, bļaģ, tā dailīte! Kad Dzelzīša fogts saka "čigāni, jeb nu labi, romi", vienkārši vemt gribas. Un visu laiku galvenie aktieri tikai bļauj un šķobās, bļauj un šķobās. Kā jau dailīte to dara 100 gadu garumā, un neko netaisās mainīt.

uzskatu ka cibā vajag ieviest reklāmas

“Exhaustion of attention is a new subtler form of torture” (Gabriel Tarde, 1902)

bērni, pārlasiet savus tulkojumus, pirms sūtiet

es nupat gandrīz aizsūtīju tekstu, kurā bija teikums par "Latvijas simtgadei veltīgajiem pasākumiem" (klients noguris, viss deg, ļoti iespējams, ka neviens pat nebūtu pamanījis)

kā jūs tiekat galā ar stresu?
Ja nav ar ko uzlaist seksu
dračīt negribas un apdolbīšanos arī esat likuši pie malas?
Jā jā es zinu - sports, bet ne katrā momentā ir iespējams pasportot, es tagad nevaru iziet paskriet, bet es jūtu kā tas stress kāpj pa stāvu liesmu debesīs
ko man iesākt, mans prāts ir pārāk sapsihojies, lai apsēstos un pameditētu, es nevaru atrast normālu ventili pa kuru nolaist tvaiku

lūdzu neieteikt tvaika ielu

man arī bieži vien ir šķitis, ka es reizēm rakstu sociālajos tīklos lietas, kas uz sitienu nav saprotamas
taču tad es palasiju tēlotājmākslinieka un dizainera oļega paščenko feisbuka lentu
kuru, lai lasītu, cilvēkam ir nepieciešama ļoti spēcīga asociatīva izpratne, ko īsti šie vārdi nozīmē
un kaut kā pārstāju uztraukties, ka mani var saprast nepareizi, vai nesaprast vispār

— Ko citu varēja gaidīt, — I–ā drūmi teica. — Viss ir skaidrs. Nav jau arī nekāds brīnums.

bet visvairāk mani maindfako tas, ka man šāda pārslodze rodas no tā, kas man patīk.

Pie visiem tās trūkumiem, "May December" ir filma, kas uzdod lielisku jautājumu - kas vispār ir mīlestība? Mīlestība esot akla, un ar šo argumentu zem paklājiņa var paslaucīt visādu sūdu, un tas mani diezgan kaitina, un varbūt pat ir kaitinājis vienmēr. Mīlestība noteikti ir sajūta, bet tā ir ļoti individuāla sajūta, un dienas beigās jautājums būs par to, ko tu esi darījis, nevis kā tu par to esi juties. Ar dienas beigām es domāju katru reizi, kad cilvēki ir tikuši ārā no attiecībām, no kurām ir guvuši kādas "dzīves mācības" labākajā gadījumā, vai neizdzēšamas nepatīkamas sekas sliktākajā. Manuprāt tas vispirms ir stāsts par to, ka ar savām sajūtām jādīlo atbildīgi, un ne tikai pret sevi, bet arī apkārtējiem. Domāju, ka nebūs pārspīlēti teikt, ka mums visiem ir darīts pāri, bet tādēļ vien nevajadzētu savām traumām un sāpēm uzlikt virsū plīvuriņu, nosaukt skaistā vārdā, un maukt uz priekšu like there is no tomorrow.

Es zinu, ka viss šis ir mazliet abstrakti, bet es vēl padomāšu, ko iesākt ar lietām, ko es sarakstīju pēc filmas noskatīšanās. Lai cik ļoti filma ir mēģinājusi mīkstināt šo sarežģīto tēmu, lai par to varētu domāt niansētāk, tur tā sarkanā lupata tomēr ir tik spoža, ka ļoti grūti nefokusēties tieši uz to, un visu skatīt tikai caur šo prizmu. Bet man šķiet, ka jebkura situācija ar nevienlīdzīgām varas pozīcijām, un tās var būt gan fiziskas, gan emocionālas, ir tik pat problemātiska, kad divi cilvēki iesoļo intīmās attiecībās. Un uzsākt attiecībās ir daudz vieglāk, kā tās uzturēt, un īpaši jau pārtraukt.

tikpat insane cik paradums par ķermeni un prātu runāt kā par kaut ko atsevišķu man šķiet arī paradums runāt par realitāti un iztēli/sapņiem vai personisko & politisko kā kaut kādām pretējām lietām.

ja man kaut kad atradīsies minūte laika, es gribētu atkal aktīvāk cibot.
kopš pēdējā ieraksta esmu pārstrādājusies, norāvusi nervu sabrukumu, izrāvusies laukā, un apceļojusi Uzbekistānu, Kirgistānu un iemaldījusies Almati.

īsti nezinu, kā var skriet un diet caurām dienām. šodien izbraukājos ar vilcienu un autobusu, biju pieredzes apmaiņā, biju ciemos, un vispār jau darbā nebiju, un tagad man rīt vēl viena braukāšana uz visu dienu, un man jau šodien nav skaidrs, vai un no kurienes tam radīsies spēki, akjā, atcerējos, ka vēl uz rītdienu viens radošs rakstu gals jāizdomā. biju domājusi, ka domāšu gultā, bet kaut kā negribas domāt.
un ir tikai pirmdiena.

"Bird" bija labs veids kā nobeigt festivālu un nedēļu. Tāds gandrīz kā The Blaze videoklips, tikai ar UK bangeriem. Varbūt pat nedaudz "The Florida Project".

Man arvien labāk sanākt izvēlēties filmas, kur 80 procenti ir vienkārši darbs iziet cauri visam sarakstam, un 20 procenti intuīcijas, kas sāk strādāt arvien labāk.

Es laikam beidzot spēju noformulēt, ko es domāju par filmu "Dahomey". Tā ir filma par to, ka Francija atgriež dažus vēsturiskos artefaktus atpakaļ Āfrikā. Šis teikums pats par sevi daudz ko pasaka, jo Francija ir valsts, kamēr Āfrika ir kontinents, bet nedomāju, ka ļoti daudziem kaut ko izteiktu Beninas nosaukums. Nu lūk, es domāju, ka joprojām ir iespējams uztaisīt ļoti labu dokumentālo filmu par šo notikumu. Pieņemu, ka būtu iespējams palūgt izmantot dokumentālos kadrus no artefaktu pārvešanas. Un pat ja to nebūtu, ne jau fiziskā šo priekšmetu pārvešana ir svarīgākais visā šinī stāstā. Un es nesaku, ka šī filma bija nevērtīga, jo nav tā, ka es pirms tam zināju, kurš, cik daudz, kad un kam kaut ko atgriež, un kā cilvēki par šo notikumu vispār jūtas, bet man tomēr šķiet, ka Berlināles atzinību tā tomēr ieguva dēļ tā, cik unikāls bija pats notikums, par kuru bija šī filma. Un arī es šo filmu izvēlējos noskatīties dēļ tā, ka par jebkuru citi tēmu ir un būs vēl tik daudz filmu. Es jau pirms skatīšanās no recenzijām zināju, ka tas nebūs kino šedevrs. Bet kā jau minēju sākumā, vēl ir iespēja uztaisīt vēl kādu filmu par šo, lai gan es šaubos, ka tāda taps.