tapšana

18.3.10 20:21

Rīga. Par laikapstākļiem neko nezinu, skatos ugunsgrēku :D  +0.7 °C. Dienas ilgums: 11h 59min .


Labdien, mani sauc lauska. Esmu atkarīga no ēdiena. Es nezinu, kurā mirklī tas sākās, bet es nespēju to kontrolēt. Tas ir aizgājis tik tālu, ka mana mīļākā lasāmviela pēdējā laikā ir receptes un  raidījumi - par ēstgatavošanu.
Katrreiz, kad tieku klāt garšīgam ēdienam, mani piemeklē kaut kas līdzīgs orgasmam - es to pilnīgi nopietni. Būtībā man nav nekas pret šo atkarību, ja vien visu laiku nebūtu jāmokās ar aizdomām, ka esmu stāvoklī (jo parasti cilvēki neēd tik daudz), turklāt vakar es pamanīju, ka tā lazanjas diēta, ko ieturu jau otro nedēļu, man tomēr ļoti iet labumā un atstāj pēdas mana vidukļa apkārtmēra kontekstā.
Tā kā neaizraujos ar šokolādēm, makdonaldiem, kolām un ādažu čipsiem, bet gan tikai un vienīgi ar paštaisītām ņammām, man laikam vienkārši atliek pievērsties centieniem dārzeņus padarīt tikpat garšīgus kā sierīgu lazanju vai krēmīgu tiramisu. Nu ja, bet pirms tam - šovakar, es ceru, taps milzu tiramisu bļoda, un svētdien mēģināšu cept tos kruasānus, kuru recepti uzgāju palua žurnālī :)
Ko es ar to visu gribēju teikt? Laikam jau neko, vienkārši nav, kam tādas lietas stāstīt, jo kuru tad interesē citu cilvēku ēšanas paradumi. Tas ir tāpat ka ar sapņiem, kad gribas pastāstīt, bet nevienu neinteresē, lol.

• 2
• ?

17.3.10 22:03

Labākais, ka es tikai šovakar atcerējos - rīt braucu no muguras skalpelēt/lāzerēt ārā dzimumzīmīti . Fui, un es visu nedēļu cerēju uz skaistu pēcpusdienu beidzot, t.i., uz pēcpusdienu kopā ar m., kuru, ak vai, neesmu sastapusi veselu mūžību. Tā jau nebūtu traki, bet, kad es iedomājos tos ibumetīna kalnus, ko atkal izdzeršu, gar acīm metas raibs. Man ļoti nepatīk sāpes, ziniet.
Kas vēl? Biju uz Alisi 3D, un vīlos attiecībā uz filmas beigām, bet tādas gan laikam ir mūsdienu pasakas - par emancipētām dāmītēm, kuras laulību vietā izvēlas biznesu. Es nesaku, ka pati darītu savādāk, bet pasakām jābūt pasakām, dzīvei - dzīvei. Konservatīvi, vai ne, bet es uzaugu, lasot par princesēm, kas izvēlas prinčus, ne strādāšanu uzņēmumā. Un vispār - wtf, kādā sakarā pasakas žanra filmā uzrodas čalis, kurš pieņem Alisi par mācekli uzņēmumā? Vēl viens vājais punkts man likās attiecību drāma starp abām karalienēm, un tas, cik vienkārši tiek sodīts ļaunums, nemeklējot tā cēloņus, bet tas gan šajā kontekstā ir mazsvarīgi - tā ir pasaka.
Par pārējo runājot, Deps, trusis un visa dzīvnieku kompānija gan bija awesome, liekot smaidīt Cešīras kaķa megaplato smaidu, lol.

• 1
• ?

16.3.10 21:40

Rīga. Ik pa brīdim cīruļputeņo. Un atsaldēju smadzenes. -11 °C. Dienas ilgums: 11h 50min.

Šovakar esmu bēdīgs. Tētis izdomāja ietaupīt uz benzīna rēķina un teica, lai mācos iebraukt īstā garāžā, nevis pa laukumu. Skopais maksā divreiz as always - nolauzu mašīnai spoguli. Labi vismaz, ka vadi izturēja, tik vien tas darbs kā piekausēt stiprinājumu atpakaļ, bet šā vai tā tas būs dārgāk kā aizbraukt līdz Torņkalnam pabraukt pa laukumu.
 Ko tur liegties, lai cik ļoti man patiktu braukt, es neesmu tam radīta - esmu ar putniem, tāda neiedomājami neuzmanīga un nespēju koncentrēties. Un visas, pilnīgi visas pazīmes liecina, ka man  nevajag patstāvīgi sēsties pie stūres - itin visas, sākot ar csdd datu bāzi, kurā, kārtojot teoriju, pretim manam personas kodam nezināmu iemeslu dēļ bija ievadīts ņekijas Diānas Blūmas vārds, beidzot ar nolauztiem spoguļiem un pāris avārijas situācijām, kuras esmu izraisījusi vēl tikai mācību procesa laikā. Un, protams, nedrīkstam aizmirst arī par garīgo impotenci, veicot tādus manevrus kā kreisais pagrieziens, izbraukšanas no ieskrējiena joslas un garāžiņa atpakaļgaitā.
Es jums saku - ja es nenositīšos jau pirmajā dienā, tad avāriju izraisīšu gan. Un, jā, es zinu teoriju, es ne tikai to zinu, es arī ar pirmo reizi nokārotoju csdd teorijas eksāmenu, bet, velns, es vienkārši neuztveru to, kas notiek ap mani. Ne vienmēr pamanu, ka priekšā braucošais bremzē, nemaz nerunājot par to, ka neredzu zīmes. Ai, bļeģ, zajebal.
Bet tā jau ir - m. vienreiz teica, ka man ir problēmas ar saprašanu. Redz - es viņam saku, kāpēc uz mani neviens vīrietis neskatās, kāpēc neviens nekoķetē, kas es slikti izskatos, šis man atbild, ka es akla un dumja. Tā viņš ir.

• 8
• ?

15.3.10 23:18

Rīga. Miglas vairs nav, bet sniegs zvīguļo. -10 °C. Dienas ilgums: 11h 45min.

Visi tie cīruļputeņi un kanālmalas pīles - tik daudz putnu pasaulē, un kā tur Nora Ikstena "Dzīves svinēšanā" teica? Man liekas, tā : "(..) pasaule ir krāšņs koks, kurā katrs var būt par katru. Putns par cilvēku un cilvēks par putnu."
Es rosinu sevi uz darbību, uz labāku dzīvi, man gan pagaidām nesanāk, bet es zinu, ka sanāks, ja izdosies reiz iemīlēties dzīvē. Nu, es domāju, tā pa īstam, uz mūžu, nevis uz mirkli. Laiks apzināt lietas, vietas un cilvēkus, kas padara dzīvi mazāk pilnvērtīgu, kas bremzē, grauj progresu, laiks mest grabažas pār bortu un aizlidot, bet, velns, es taču, sevi pārmetot pār bortu, nekur tālu netikšu, nemaz nerunājot par planēšanu virs jūras līmeņa.
Jā, es esmu mans lielākais ienaidnieks un, jā, vissmagākās cīņas mēs izcīnām sevī. Man jāpārvar un jāuzvar, pretējā gadījumā es palikšu tur, kur es esmu.

• ?

13.3.10 00:26

pavasara kontekstā ļoti trūkst iemīlēšanās sajūtas. patiesībā trūkst tik ļoti, ka es būtu gatava samierināties ar nelaimīgu mīlestību vai tamlīdzīgu drāmu - man katastrofāli trūkst emociju.

8.3.10 01:40

Rīga. 8. marts. Nakts, drīz jāceļas, tāpēc nezinu, vai spīdēs saule. Sniega sega iespaidīga. -14 °C. Dienas ilgums: 11h 12min.

7.3.10 23:18

tas pelēkais - tas ir labi, ka ir tas pelēkais. pelēks ir ceļš, ko mēs ejam, un pelēka upe uz jūru. es esmu upe, manās rokās plūst siltas upes uz sirdi, mani mati ir bezgalīgas, krāčainas upes, es esmu viela, es plūstu pretim kam lielam.
just looking for myself, you know.

7.3.10 22:24

aplūkojot savu garderobi un to, kā kombinēju krāsas, sapratu, ka manā dzīvē pārliecinoši iesoļojis pelēkais periods, un nesaprotu, ar ko tas ir saistīts, nekur tālu gan neesmu tikusi - kas tad bija iepriekšējais? brūnais, melnais? labi, bet tas taču patiesībā ir mazsvarīgi, daudz svarīgāk ir aiziet laicīgi gulēt, iedzert zāles, sagatavot drēbes rītdienai un pamācīties. arlabunakti, es mācos čaklumu, es mācos disciplīnu.

• ?

6.3.10 19:31

ir viens cilvēks, kas dara mani ļoti laimīgu, un es nezinu, kam par to pateikties, un es domāju, kā būtu, ja būtu, un domāju, ka labāk nebūtu. nezinu, kas mani gaida nākotnē, kas notiks šovakar, rīt vai parīt, bet šos gandrīz 4 gadus, kas pagājuši kopš dienas, kad iepazināmies, es atcerēšos skaistus.

5.3.10 22:42

es tikko sveicienu pavasarim par godu sacerēju, bet, redziet, nav jums lemts redzēt, ko es literatūras klasē iemācījos, hehe, pārlūks pieteica streiku, sveiciena vairs nav, tad nu es iešu padoties nenovēršamajam - man daudz, daudz jāmācās.
šajā sakarā prieciņš, ka esmu saaukstējusies un celsijam nepatīku, man vismaz ir iemesls neiet ārā no mājām un ķerties klāt iekavētajam. ak, bet tas taču tik garlaicīgi, ja zeme klusiņām jau kūp zem sasaluma segas, un sirdī, aiii, sirdī līksmo narciši, tulpji un cīruļi.

• ?

5.3.10 21:59

no one else can make me feel
the colors that you bring
stay with me while we grow old
and we will live each day in spring time

2.3.10 22:44

Es, protams, varu stundām ilgi mirdzošām acīm stāstīt par to, ka dzīvē redzēju Rūbensu, van Gogu etc., sajūsminājos par Londonas monumentālajām celtnēm, kas katra kā patstāvīga vienība ir arhitektūras un kultūras attīstības līmeņa piemineklis, atzīt, ka Londonā labprāt pavadītu pāris mēnešus redzesloka paplašināšanas nolūkos, nemaz nepieminot, ka tik lētas drēbes kā tur esmu redzējusi tikai Āgenskalna humpalās, un tādu kultūru miksli - tikai Amsterdamā, bet es ne par to gribēju, es gribēju par cilvēkiem, ko tur satiku, ar kuriem iepazinos un kuru ikdienu iepazinu, un par secinājumiem, kas man radās, bet par to es uzrakstīšu rīt, esmu saaukstējies, dzeru fervex, un rīt beidzot jāapciemo universitāte.

25.2.10 04:10

Southampton, England. Drēgns, līņā. +5 pēc Celsija.

Rīt pēdējā diena šeit. Tikko pārradāmes no vietējā kluba, un secinājumi - labi, ka es nestudēju šeit, labi, ka nedzīvoju šeit. Te jau nav ne vainas, jaukas, vienādas mājeles, you know, mīlīgi musulmaņu veikaliņi ar nekad neredzētu dārzeņu klāstu, bet tomēr mani šeit neliek mierā doma, cik laimīga es patiesībā esmu. Protams, vidējā alga Latvijā ir pāris reizes mazāka kā šeit, vīrieši man neizsaka komplimentus par visādām muļķībām un necenšas uzsākt sarunu pie pirmās izdevības, bet tomēr man ir m., man ir mājas, man ir mana Rīga, mīļās ielas un pārējais stafs, so, come on, cik labi, ka es neesmu nekāds imigrants, es esmu savējais, es esmu insaiders, es esmu.
Rīt paredzēts šopings un pilsētas apskate atšķirībā no abām pārējām dienām, kuras pavadījām alus un cigarešu kompānijā, piektdien dodamies Londonas virzienā ar skaistām cerībām, ka mūsu hosts būs vairāk vai mazāk jauks, lai gan cik tad jauki vispār spēj būt briti, ja skatiens  nepauž neko vairāk kā tikai to, ka, re! fresh meet is here.
Londona man by the way ļoti patika, cik nu mēs tajās 2 stundās otrdien redzējām. Fantastiska ģērbšanās maniere, fantastiska atmosfēra, neiegūstamas teritorijas, so .. cheers, mate, es eju gulēt, rīt vajadzētu  būt visnotaļ sportiskai iepirkšanās tūrei.

• ?

17.2.10 23:44

ja mācētu aizskart smalkas dvēseļu stīgas, es rakstītu grāmatu par vientulību, Mīnotaura labirintu, kam cilvēki lemti, un tiem, kas, nepagurdami meklējot, nekad neatrod meklēto

16.2.10 22:37

trūkst ķepaiņa, ko maina tas, ka viņš ir tālu no ideāla, ja es pie viņa kājām, un ne ķēdes, ne pavada nevajadzēja, to laikam sauc par jūtu ķīmiju vai arī man vienkārši patīk mīklas, kuras nespēju atminēt

15.2.10 12:38

atkal bastoju universitāti (kurp mani tas novedīs?) un skatos darba piedāvājumus. viss būtu labi, ja man neieslēgtos iekšēja barjera ikreiz, kad kāds sludinājums krieviski. acīmredzot nesenā epopeja ar neizmaksāto algu mani traumējusi, galvā jauns iestatījums - nestrādā pie krieviem (jā, jā, es ļoti labi saprotu, ka latvieši ir spējīgi uz to pašu, bet neko sev nespēju padarīt).

15.2.10 00:13

man liekas, es pārlieku daudz laika pavadu vienatnē

15.2.10 00:10

šnabi, kur tu esi, man vajag paraudāt, es pat to nespēju tāpat vien - cik gan nožēlojams var kļūt cilvēks, cik zemu tāds var krist