Šorīt autobusā (rīta autobuss vispār ir tā vieta, kur nāk prātā visādās ģeniālas domas) aizdomājos par to, ka pagaidām manai dzīvei nav gredzenveida scenārijs. Loģiski domājot, lai būtu happy end, man būtu vajadzējis nejauši atkal satikt un palikt kopā ar čali, ar kuru sākumā mēs tikai draudzējāmies (kā čomi), vēlāk šad tad kaut kā nejauši pārgulējām aiz neko darīt, un tusējām kopā, novērtējot viens otra "jaunās mīlestības", skatoties, kā viens vai otrs atkal šķiras (vai vienkārši neatrod to, kas gaidīts), un raudājām piedurknē un atkal šad tad nejauši pārgulējām. Nu ja. Un pēc loģiska scenārija viņš būtu bijis tas, kuru atkal kaut kad satiekot, pār mums būtu jānāk apskaidrībai, ka mēs tāču bijām viens otram īstie. (nē, "mana labāka drauga kāzas" es neskatījos)
Jau kaut kur ap VEF tiltu es padomāju, ka īstenībā manā dzīvē ir tik daudz notikumu, kuriem loģiskam noslēgumam un gredzenveida scenārijam, būtu vajadzējis beigties savādāk. varbūt tas nozīmē, ka vēl nekas nav beidzies?
Vienīgi tas, kā ir noticis, ir bez kādas loģikas un pretēji līdz šim apskatījiem scenāriju veidiem.
|