lasitajs' Friends
20 most recent entries

User:beatrixe
Date:2024-03-28 14:59
Subject:
Security:Public

Man bērnībā bija labākais draugs, mazs, ruds suņuks, ar strupu astīti. Džeks. Džekiņš. Viņš nomira manās rokās. Es šausmīgi raudāju. Ome teica, ko raudi, ko darīsi tad, kad es nomiršu? Man tobrīd tas neko daudz nepalīdzēja, tāpat raudāju.

Ome ir slimnīcā, ar insultu. Man tagad ir 12 gadi un es raudu kā toreiz ar Džeka mirušo ķermenīti rokās.

5 comments | post a comment



User:au
Date:2024-03-27 10:50
Subject:
Security:Public

vakar biju uz jrt.
lai gan domāju, ka teātris būs pārpucēts un pārāk svaigremontīgs, tā nebija. māja ir jauka, joprojām maza un silta. drusku maldījāmies gan.
un
lai gan domāju, ka hermanis jau sen ir, nu, kā lai tā pieklājīgi pasaka, galvā sapisies, wow, cik izrāde bija laba.

ar pietāti pret grāmatu, ar pietāti pret katru aktieri, ar pietāti pret skatuvi (nekādas scenogrāfijas, daži rekvizīti), vibrējošs transs, trapīgs stāstījums, trupas siltums, blīvums un trauslums.

un man kaut kā ļoti vajadzēja atkal atcerēties, ka viss ir pārejošs, viss ir mirstošs, tikai drusku maģijas paliek.

4 comments | post a comment



User:inese_tk
Date:2024-03-27 00:10
Subject:marts
Security:Public

What Is the Dominant Emotion in 400 Years of Women’s Diaries?
A new anthology identifies frustration as a recurring theme in journals written between 1599 and 2015

1 comment | post a comment



User:au
Date:2024-03-26 10:44
Subject:
Security:Public

arvien biežāk uznāk tādas nospiedošas, bet ne pārāk lielas, bailes un skumjas, ka no šīs pasaules nav iespējams izkāpt.
ceļojot kaut kā likās, ka esam brīvāki, kustīgāki, tas ir perfekts eskeipisms, tomēr tieši ceļojot arī līdz kaulam izjutu, cik pasaule ir maza, un cik mēs ievainojami. un nav tādas vietas, kur paslēpties. ja nu vienīgi opija mākonī, ne.
un ikdienas lēmumi - no "braukt ar riteni garām ru vēstniecībai vai nē" līdz "vai pasūtīt dārgās flīzes vannasistabai" - visu laiku ir tādā kara esamības un tuvākas iespējamības ēnā.

un es redzu to mazo mazo apdzīvojamo zemes daļu, nelielu svītru starp zemi un mākoni, tas taču klaustrofobiski.

vīrs saka, ka varbūt man vienkārši pietrūkst saules.

20 comments | post a comment



User:inese_tk
Date:2024-03-24 10:10
Subject:marts
Security:Public
Mood:jāsāk kaut kas darīt
Music:K ar metronomu tinkšķina basu

lasot un domājot par Grīnbergu un viņu laika/domubiedru brīnišķīgajiem, aizraujošajiem, nervus kutinošajiem, drosmīgajiem un arī demokrātiju nodevīgajiem piedzīvojumiem, jau kādu laiku atpakaļ aizdomājos par to, ka patiesībā kaut kādu lielu daļu no manas vērtību sistēmas ir veidojusi padomju propaganda. es iemācījos lasīt, jau ļoti maza. bērnudārzā negāju un lasīju visu, kas bija pieejams. protams, man pirka arī jaunāko literatūru, bet daudzas man ļoti mīļas grāmatas, kuras es pārlasīju atkal un atkal bija no manas mammas bērnības (50. un 60. gadi), arī brāļa (mums ir 8 gadus starpība). es lasīju "Greizo spoguļu karaļvalsti" un "Zaļās maskas" un "Katrusīte jau liela" un citas. es sāku iet skolā laikam 1992. gadā un man no visas sirds bija bēdīgi, ka es nevarēšu iet pionieros, jo tādu vairs nav. es biju tik daudz par viņiem lasījusi. viņi bija godīgi un biedriski un draudzīgi. gudri, attapīgi, fiziski izveicīgi. aizstāvēja vājākos, palīdzēja veciem cilvēkiem, sargāja dabu. viņi kopā, draudzīgā pulkā nodarbojās gan ar izklaidējošām un priecīgām lietām, gan nopietnām un izaicinošām, kas prasa drosmi un tālredzību. viņi godīgi atzina savas kļūdas un viens otru atbalstīja. kāpēc gan lai bērnam negribētos kaut kam tādam līdzināties un iekļauties tādā pulkā? vecākiem manas bēdas par pionieru neesamību likās uzjautrinošas. es it kā arī zināju, ka padomju savienība ir slikti. mana mīļā Ulmaņlaiku vecmāmiņa diezgan atklāti ienīda krievus un stāstīja stāstus par viņu zvērībām no savas jaunības, kā arī mācīja savā bērnībā aktuālās morālās vērtības (godīgums un vecāku godāšana un čaklums). no manis netika slēptas mammas ģimenē notikušās izsūtīšanas. bet bērna prātā ir visai grūti salikt kopā šo informāciju ar to, ko var lasīt padomju propagandas bērnu literatūrā.
vērojot aktuālos notikumus mūsdienu politiskajā skatuvē un skatoties youtube video, kuros parastiem Krievijas iedzīvotājiem tiek uzdoti dažādi jautājumi, es regulāri uzmetu aci plauktam ar bērnu grāmatām un domāju, ka vienreiz jāsaņemas un jāizlidina visas tās Katrusītes makulatūrā. neesmu vēl saņēmusies, gan tāpēc, ka tas ir pats augšējais plaukts - tur tad jākāpelē un jācīnās ar sen neslaucītiem putekļiem, gan tāpēc, ka es grāmatas un to varoņus vienmēr esmu uztvērusi (un izmantojusi) kā savus draugus. Katrusīte bērnībā bija mana draudzene. nav viegli viņu tā vienkārši iemest miskastē.
atgriežoties pie skolas, kurā es sāku iet tajā, laikam, 1992. gadā - nebija jau tā, ka neatkarības atgūšana notiktu vienā acumirklī. mums joprojām bija, vismaz daļa, padomju laikā izdotas mācību grāmatas, un, kas šķiet vēl svarīgāk - padomju laikā ražotas skolotājas un skolotāji. man, protams, neviens to nelika mācīties, bet es joprojām atceros pantiņu no, šķiet, ka mūzikas mācību grāmatas:
atausis saulains aprīļa rīts
liekas pats ļeņins soļo mums līdz
viņam pie volgas šūpulis kārts
pasaulē dzīvo ļeņina vārds
protams bez bērnu un mācību literatūras bija jau arī televīzija, ar ierastajiem krievu kanāliem un padomju filmām un multenēm. bet tas paliek pārāk plaši šī ieraksta ietvaram. šajā jautājumā šobrīd neiedziļināšos
diezgan daudz par šo runājām čatojām viņdien ar Briedi. tā bija ļoti interesanta saruna. piemēram, ka Ziedoņa 80. gadu ābece tolaik šķitusi brīva, bet to skatoties tagad var redzēt nodevu, kura šķiet nevajadzīgi liela.
atkal pie padomju propagandas morālās stājas un vērtību sistēmas atgriezāmies vakar sarunā ar K. braucām mājās no Rīgas un kaut ko runājām par ideālismu un nokonformismu. K runāja par to, ka mēs (mūsu paaudze?) to kaut kā saprot, bet ar jaunākiem cilvēkiem, piemēram, KVFR kolēģiem vai K grupas (ne Tesas) biedriem tas ir problemātiski. ka viņiem nav kaut kāda vārdos grūti aprakstāma (ideālisma?) faila. K likās, ka tas ir tāpēc, ka mums ir hardcore/diy kultūras saknes. es gan nezinu cik ļoti man tādas ir, manliekas, es šai subkultūrai esmu tomēr pieskārusies tā ļoti margināli un drīzāk jau ar attālinātu, pētniecisku skatu (rakstot bakalaura darbu). es teicu, ka varbūt mēs vienkārši esam nerealizējušies pionieri. galu galā nonkonformistiska un ideālistiska cīņa idejas vārdā ir gan padomju, gan mūsdienu Krievijas propagandas naratīva pamatā. tas bija pamatā visai manu vecvecāku Grīnbergu dzīvei. skaidrs, ka manā un K gadījumā mēs piedzimām vienā, bet uzaugām citā iekārtā un sistēmā, bet pirmās sistēmas struktūras, droši vien tur pašā apakšā neredzamas, nepjaustas un neievērotas tomēr ietekmē un nosaka veidu kā mēs domājam un rīkojamies. mēs piedzimām PSRS, bet tomēr tik ļoti tās pēdējā brīdī, lai būtu pārāk mazi, lai paspētu reāli uz savas ādas izbaudīt to, kā patiesās izpausmes atšķiras no tā, kas rakstīts grāmatās. mans brālis, piemēram, paspēja. viņš piedzima 1977. gadā, paspēja drusku pabūt pionieros un izjust kāds tas ir bulšits un neatbilst propogandas grāmatām. es īsti nē. ja nu vien dažu skolotāju liekulīgajā skolēnu audzināšanas stilā.
domājot par šo visu, mūsdienu Krievijas nākotne liekas ļoti, ļoti, ļoti drūma un bezcerīga. un vakar, piemēram, dzirdēju ziņu sižetu, par to, ka Latvijā var iegādāties krievu jauniešu propagandas seriāla čipsus (tiekot izķerti) un ielās intervētie jaunieši nesaskata tur nekādu problēmu. foršs seriks esot, praktiski visi klasesbiedri skatoties.

runājot par Grīnbergiem - iepriekšējā ierakstā minētā Marianna Ozoliņa, kura redzama fotoattēlā no Nicas un, kura kopā ar Alīnu darbojās Dunkanu darbnīcā, mūža nogalē visai atklāti (atbilstoši 1989. gadam) izteicās par vilšanos iekārtā, par kuras ideāliem cīnījusies. man, protams, patiktu, ja es varētu lasīt tādas intervijas arī ar saviem vecvecākiem. bet nevaru. un viss, kas ar viņiem saistīts sastāv no vienas puses - no ļoti cietām, taisnām, asām, spilgti sarkanām līnijām, no otras puses - šo līniju starpas ir aizpildītas ar tādu biezu, mīkstu, blīvu muklāju, kurš zem gājām līgojas un ir staigns un sevī slēpj, iespējams nekad neatrodamas atbildes uz ļoti, ļoti daudziem jautājumiem.

tāpat lasot Grīnbergu un viņa laika/domubiedru atmiņas, tai skaitā [info]basta dāvāto "Čekas šofera atmiņas", kopumā tas, ka tie cilvēki nonāca tur, kur nonāca un darīja, to ko darīja liekas visai likumsakarīgi. rodas sajūta, ka pret sabiedrības grupu, kuru viņi pārstāv toreiz izturējās kaut kā zināmā mērā līdzīgi, kā mēs šodien izturamies pret vietējiem krievvalodīgajiem. viņi dzīvoja citā informācijas telpā, kurā tika ievilkt apzināti no šīs informācijas telpas radītājas varas. un tas, kas viņu informācijas telpā nonāk no pamatpasaules, jeb normālās pasaules viņiem tikai apliecina, ka tā informācijas telpa, kurā viņi dzīvo ir pareizāka, labāka, skaistāka, morāli tīrāka un augstvērtīgāka (es kaut kad iepostēšu fragmentus no Alīnas atmiņām par piedzīvoto cietumā kā politieslodzītajai). manai Latvijas laukos plaukstošajai un zeļošajai un Ulmani mīlošajai (mīlēt mācītajai) mammas mammai tādi Grīnbergi un viņu savādās aktivitātes likās marginālas un nesaprotamas. bet rezultātā Ulmanis pazuda, Grīnbergi palika. man tiešām liekas (un jo īpaši, kopš pirms pāris gadiem paviesojos dažās krievu skolās), ka ar savu attiekmi pret krievvalodīgajiem pēc neatkarības atgūšanas, mēs esam ļoti sašāvuši sev kājās. propagandas ietekme ir patiesi neaptverama visdziļākajos psihes līmeņos.

5 comments | post a comment



User:inese_tk
Date:2024-03-23 22:42
Subject:marts
Security:Public

es tik te rakstu melanholisku Grīnbergu spamu, bet īstajā dzīvē viskautkas notiek un tas ir tik intense, ka negribas tajā intensitātē kavēties un vēl par to rakstīt. nav, tā, ka akurāt slikti, vienkārši tāds ļoti blīvs periods.

šajā sakarībā likās interesants pagājšnakts sapnis. detaļās neiedziļināšos, jo kuram gan tās interesē, bet bija jābēg no slepkavas. tāda kankaraina, urlīga vīrieša, kas likās truli ļauns un vispār bez apziņas. pirmajā reizē izbēgām, bet tad viņš mūs atkal atrada un lauzās iekšā telpā un nebija vairs iespējams noturēt durvis un viņš jau nāca iekšā. likās, nu viss cauri ir, bet tad es sāku domāt - hmm, bet šis taču ir mans sapnis. es pieskāros viņam ar roku un sirsnīgā, līdzjūtīgā balsī sacīju - kas Tev noticis? vai var Tev kaut kā palīdzēt? vīrietis atkāpās pāris soļus atpakaļ un vienkārši izgaisa.
varbūt tā bija persona, kas pirms pāris mēnešiem noslepkavoja rūķi. t.i. man pirms pāris mēnešiem bija sapnis, kurā tumsā skrēju pa tramvaja sliedēm un aiz kaut kā aizķēros - pacēlu to, aiz kā aizķēros un izrādījās, ka tā ir nocirsta rūķa galva.

post a comment



User:inese_tk
Date:2024-03-22 19:36
Subject:marts
Security:Public
Mood:ļoti noguru
Music:lietus un vējš sitas logā

čats ar Briedi mani iedvesmoja mazliet vairāk iedziļināties šajā fotogrāfijā
pirmā tātad Alīna, par otro apjēdzu, kas ir domāts ar J. Griķis Grīziņš - Vārnu ielas republikas autors taču. bet Marianna Ozoliņa arī ir strādājusi pie Raimonda Dunkana un izrādās rakstījusi arī kaut kādas atmiņas par Francijas laiku. periodikā ir atsauce uz RMM krājumu. jau uzrakstīju krājuma glabātājai epastiņu. varbūt beidzot būs kaut kas vairāk par Alīnas Francijas posmu.
turpinot par fotogrāfiju - pagaidām nav vairāk skaidrības par dāmu rūtainajā kleitā vārdā Irma un dāmu - pēdējo no kreisās puses. otrs kungs ir Emīls Sudmalis - viens no iepriekšminētā izdevuma Informators aizsācējiem. izrādās arī darbojies pie Dunkaniem. vispār rodas iespaids, ka Dunkanu darbnīca čum un mudž no latviešiem. jaunās izstādes Beļcovas muzejā kuratore gan zināja tikai par Aiju Bertrāni.
____________________

Savās atmiņās LLA pasniedzēja Marianna Ozoliņa stāsta: «Atkal sastapu Griķi 1926. g., šoreiz Francijā. Pirmo reizi 1926. g. vasarā Nicā, kur tai laikā strādāju kādā lietišķās mākslas darbnīcā. J. Griķis, dabūjis zināt, ka Nicā dzīvo un strādā vairāki rīdzinieki, atbrauca uz Nicu pavadīt savas d vnedēļu brīvdienas. No pazīstamiem latviešu sabiedriskiem darbiniekiem Nicā tai laikā uzturējās Emīls Sudmalis un darba studente Alīna Vilde, bez šiem vēl arī citi jaunieši. Visu brīvo laiku mūsu bariņš pavadīja, klaiņojot pa kalniem. J. Griķis bija nenogurstošs tūrists. Daž<ārt sestdienas vakaros pirms likšanās uz auss vīnudārzu sargu pamestajās salmu būdās ilgi sēdējām uz kraujām virs tālās jūras. Griķis lasīja savas dzejas...
(..)
Pēc atgriešanās Latvijā Grīziņš dzīvo pie brāļa Eduarda Cēsīs, tad kopš 1931. gada oktobra ārstējas Sarkankalna psihiatriskajā slimnīcā. Dažus gadus viņu ārstē Dr.mcd. Jānis Vilde, panāk īslaicīgu atlabšanu, bet pilnīga atveseļošanās vairs nav iespējama, jo slimība ļoti smaga — šizofrēnijas katatoniskā forma, un tās efektīvi ārstēšanas paņēmieni tolaik nebija atklāti. Par Jāņa Grīziņa nāves cēloni ir trīs versijas. J. Vilde stāsta, ka Grīziņu kopā ar citiem smagi slimajiem 1941. gada 27. jūnijā vācieši aizveduši uz Biķernieku mežu, kur nošauts un apglabāts masu kapos. Alīna Grīnberga raksta, ka vācu okupācijas laikā viņš noindēts slimnīcā. J. Ozols «Latviešu literatūras vēstures» 5. sējumā, pamatojoties uz Rīgas Civilstāvokļa aktu reģistrācijas biroja ziņām, raksta, ka Grīziņš miris ar tuberkulozi.
/JĀNIS GRĪZIŅŠ FRANCIJĀ
1969.07.01 Karogs
RITA BEBRE/

A. Vilde-Grīnberga un M. Ozoliņa, kas tolaik uzturējušās Nicā Raimonda Dunkana mākslas darbnīcā, atceras, ka vispirms acis dūrušies Grīzina trūcīgie dzīves apstākļi. Universitātes pabalsts bijis mazs. 1927. gada ziemā saslimis un tā vairs nav atspirdzis, pastiprinājusies depresija, vajāšanas mānija. Tikai šodien var teikt, ka šim GrTzina aizdomīgumam ir bijis pamats nelegālajās organizācijās bija ielavījušies provokatori. Stiglica politiskās pārvaldes aģentūra savus uzmanāmos neizlaida no acīm arī ārpus Latvijas.
/Vēlreiz par Jāni Grīziņu! Ko zinām?
1989.08.05 Literatūra un Māksla
LĪVZEMNIEKS, VIKTORS/

darbojās žurnāla «Vienība» redakcijā (1925) un tika izvirzīts strādnieku sarakstā par Saeimas deputāta kandidātu. Kad sākās komunistiskā saraksta kandidātu vajāšana, Sudmalis emigrēja uz Franciju. No turienes viņš sūtīja Latvijas kreisajai periodikai pa dzejolim*, pa aprakstam, bet reiz pat kopā ar Aisedoras Dunkanes baleta trupu ieradās Latvijā un piedalījās dažās viesizrādēs provincē, gan tikai statista lomā, baltā togā tērpies (par ko ļoti kaunējās).
/Emīls Sudmalis
1968.07.01 Karogs
JŪLIJS ĶIPERS/

*te būs viens dzejolis, bet te vēl viens

post a comment



User:au
Date:2024-03-22 11:59
Subject:
Security:Public

visa cita starpā es uz tādu atgriešanās eiforiju piereģistrējos skriet pusmaratonu maijā.
ārā ir slikts laiks, vēss, man ir iesnas, izskrējusi esmu, šķiet, tieši reizes četras. drusku mēģinu sevi mierināt, ka esmu pietiekami spēcīga, lai vēl paspētu, nu tur joga katru rītu, daudz staigāju, braucu ar riteni. vai ne, what can go wrong.
un aizvakar biju uz vienu funkcionālo treniņu, tā laikā pat īsti neiesvīdu, labi jutos, grūtību nebija, bet šodien, bet šodien.. - pa trepēm uzkāpt nevaru, apsēsties nevaru, pieliekties nevaru.
tātad - kājas -, kas man noderētu pusmaratonā un kas, manuprāt, nebija nemaz tik vājas, izrādās ir supervājas.

// vēl cita starpā, kādu jūs man ieteiktu, tādam svētdienas vingrotājam, pulkstenīti nopirkt? man jau svarīgākās laikam ir "kā izskatās" kategorijas, bet drusku gribētos arī sekot līdzi sirdij un tā.

12 comments | post a comment



User:teja
Date:2024-03-21 23:05
Subject:
Security:Public

mantra pret burn-outu:
The Tao does nothing,
yet leaves nothing undone.

4 comments | post a comment



User:mazaa_mija
Date:2024-03-21 16:54
Subject:Biļetes uz Goodbye, February!
Security:Public

Ir pieejamas 2 biļetes par draudzīgu cenu uz Goodbye, February! 10.04.
anyone?

P.S. 10.04. izrāde ir izpārdota

post a comment



User:teja
Date:2024-03-21 15:01
Subject:
Security:Public

Mani neinteresē māksla, kurā es neredzu "dziļākas garīgas patiesības". Un tādu režisoru kā Godāra vai Kubrika darbos manuprāt to ir nulle. Ego estētika. grafiskais dizains ar lielummāniju. Brīžam - ironija par "dziļākām garīgām patiesībām" (tomēr nekad ne tik laba, lai man būtu smieklīgi) un brīžam - to imitācija, bet nekur ne godīgas attiecības. Un tas nav tāpēc, ka viņi ir vīrieši vai slikti cilvēki, jo arī fon Trīrs, piemēram, ir vīrietis un slikts cilvēks, bet viņa sarunas ar Dievu jūtu kā īstas. Savukārt Akermanes un Vardas darbos mani īpaši neinteresē politiskais / sociālais aspekts, lai gan tieši tas viņas ir padarījis slavenas - feminisms, šķiras, utt. Tādā ziņā es esmu slikta feministe - man viņas ir pirmkārt režisores, kas reflektē dziļākas garīgas patiesības.

17 comments | post a comment



User:maya
Date:2024-03-20 21:23
Subject:
Security:Public

Es šodien no Rīgas izbraucu uz filmēšanu 7.30. Atgriezos 17.30
Visu dienu pa mežiem.
Skati bēdīgi, jo filmējām kailcirtes un gaiss kopumā smaržoja pēc kapličas,
BET
zosis kāšiem vien pār galvu un bija iespēja klausīties to klaigās un minēt un uzminēt no kuras puses lidos
sila starzds
dziedātāj strazds un visa veida zīlītes (draugi, ieviesiet sev Merilin bird id aplikāciju - tas ir reāls brīnums)
migla mijās ar sauli
hārvesteru atstāto dziļo risu ūdens gandrīz iesmēlās zābakos, bet neiesmēlās
biju ārā visu dienu
nesteidzos
darīju lietu par kuras jēgu esmu pārliecināta, bet nezinu, vai izdosies. kurš tad zina.
vakarā mājās klausos mazā bērna spotify liked dziesmas un tā ir mana pasaule un es mīlu to, ko dzirdu
un vismaz šobrīd ir pofig jautājums par to, kāpēc man vajag filmēšanu, lai darītu to, ko gribas darīt - vienkārši būt mežos.

4 comments | post a comment



User:inese_tk
Date:2024-03-20 19:31
Subject:marts
Security:Public

Man šodien bija visādi lieli plāni ar lietām, kas jāizdara, bet es principā visu dienu čatoju ar Briedi. Tas, protams, ir interesantāk, nekā plānotie darbi.
Vismaz biju peldēt.

post a comment



User:teja
Date:2024-03-20 11:40
Subject:
Security:Public

Manuprāt Somija ir "laimīgākā" no visām valstīm 3 iemeslu dēļ: 1) cilvēki īsti nepavelkas uz grind kultūru, ļoti daudz relaksējas (iespējams arī dabisku īpašību dēļ) 2) visos sabiedrības slāņos raksturīga psiholoģiskā apzinātība. nekur agrāk neesmu dzirdējusi cilvēkus tik daudz casually runājam par mentālo veselību 3) sociālā & izglītības sistēma, kas ar milzīgu cieņu izturas pret individuālām atšķirībām - thus, spillovers uz personiskajām attiecībām

2 comments | post a comment



User:au
Date:2024-03-20 10:23
Subject:
Security:Public

es sevi pārspēju jau trešajā dienā jeb spilvens - birojs 2h, pa ceļam vēl iebraucu Zvaigznē nopirkt Ciglīti.
kāpēc es to visu piefiksēju?
jo man ir svarīgi saglabāt to ceļojumā iegūto plūsmas sajūtu.
ka es neskrienu, bet dzīvoju.

2 comments | post a comment



User:teja
Date:2024-03-20 07:49
Subject:
Security:Public

Es nezinu cilvēki kaut kā strādā ar saviem trigeriem vai vnk pieņem ka tā ir īstenība / Visi ir cūkas / vini paši ir nederīgi

post a comment



User:teja
Date:2024-03-20 07:32
Subject:
Security:Public

Mana kino gaume ir tāda ka godārs škiet loti slikts režisors bet Varda un Akermane- neiespẽjami labas. Un tā nav politika vai “izkopta gaume”, es jau 20 gadu vecumā tragiski reagẽju uz psihopātiju mākslā

1 comment | post a comment



User:dienasgramata
Date:2024-03-20 08:22
Subject:
Security:Public

DELFI. Atlantijas okeāns nepastāvēs mūžīgi, liecina pētījums
Āfrika lūst divās daļās – būs jauns kontinents vai nebūs?
Kontinentu pārvietošanās var aizsūtīt pie tēviem visus planētas zīdītājus
Dzīvsudrabs stāsta par lielāko masveida izmiršanu planētas vēsturē

post a comment



User:au
Date:2024-03-19 10:01
Subject:no spilvena līdz birojam
Security:Public

šorīt divas stundas un 20 minūtes un es neko apzināti nedarīju savādāk. tāda pati tēja bērniem, joga man, veļa iekšā, putra bērniem, kafija man, skatīšanās pa logu (pavasaris nāk), skropstas man, rotaļas bērniem, bērni ģērbjas, es ģērbjos, bērni ārā, veļasmašīnas izkāršana, es ārā, pa ceļam vēl vizinu šos uz maiņām uz sava riteņa bagāžnieka. un viss lēni.

post a comment



User:inese_tk
Date:2024-03-18 22:32
Subject:marts
Security:Public

M-me Z Pušak
1, rue de L Ecole
Polytehnique
Paris

Exped: A. Vilde
9 Bd Gambetta
Nice

Nice 9.3.27.
Mīļā, Zelmuāt, kamdēļ no Tevis tik ilgi nekādu ziņu? Kas ir ar Tevi.
Savā istabiņā būšu tikai līdz 12.3 - tad - dievs zin kur.
Raksti uz ateliej /?/ - cik ilgi būsi Parizē. Es ari gribu braukt. Varbūt tūliņ tikko saņemšu Tavu vēstuli. Man Z. gribas, but pie Tevis, daudz stāstīt un varbūt raudāt...
Mīļi, mīļi skūpstu
Aļa

pastkarte no Nicas uz Parīzi )

par Zelmu Pušak neko pagaidām neatradu. ir info par Zelmu Bērziņu (Bērziņa ir vīra uzvārds), kas studējusi tieslietas Parīzē, Sorbonā. bet nav ne jausmas vai tā ir šī vai kāda cita.

post a comment


browse
my journal